Virešu pagasta Žākles ir neliels ciematiņš, kurā privātmāju rindu ietver ziedi, zaļumi un košumkrūmi. Liekas, varētu ciemoties visās sētās pēc kārtas, lai iepazītu katra saimnieka dārza veidošanas prasmi. Šoreiz apciemoju Larisu Andersoni.
Virešu pagasta Žākles ir neliels ciematiņš, kurā privātmāju rindu ietver ziedi, zaļumi un košumkrūmi. Liekas, varētu ciemoties visās sētās pēc kārtas, lai iepazītu katra saimnieka dārza veidošanas prasmi. Šoreiz apciemoju Larisu Andersoni, kura dzīvo pašā ielas galā.
“Audzēju to, ko pati varu iesēt. Nav tik daudz līdzekļu, lai nopirktu visu, ko gribētos. Pati iegūstu sēklas, iesēju kastītēs jau februārī, izpiķēju un stādu dobēs vai puķu podos, tāpēc jāpērk ir tikai pirmo reizi. Dālijas, samtenes, kreses, fuksijas, nokarenās verbenas, petūnijas, gladiolas, mārtiņrozes… Agrāk man ļoti patika eņģeļtaures, bet izlasīju, ka tās ir bērniem indīgas. Tagad ir tikai viena, turklāt tā pati ir noslēpta. Tāpat audzēju dārzeņus – tomātus, kabačus, gurķus, visu, kas ir vajadzīgs pārtikai un skaistumam. Neesmu mācījusies dārzkopību, bet apguvusi pamazām praksē,” stāsta L.Andersone.
Viņai patīk pat ziedošas pienenes, turklāt, audzinot mazo, atliek laiks dārza darbiem. Tā ir arī laba atslodze. Kad Larisa aizbrauc uz Gulbeni, Rīgu vai citur, tad acis tā vien meklē dārzus, kur zied puķes. Smiltenē salonā “Efeja” viņa vienmēr var uzzināt kaut ko jaunu, jo pārdevējas ir zinošas un atsaucīgas.
L.Andersone izveidojusi akmeņdārzu, bet siltumnīcā jau aizmetušies gurķi. Tai ir savdabīga apkure – ūdens mucā ierīkotā kurtuve ne tikai silda, bet arī iztvaiko, radot mitrumu gaisā. “Visam ir vajadzīgs laiks, bet es te dzīvoju tikai ceturto gadu. Nav vēl tā, kā gribētos,” atzīst L.Andersone. Lai gan ravēšana sakņu dārzā pie mājas rit pilnā sparā, top vēl viena dobe ar asterēm.
