Latviešu tautai ir daudzas svinamās un piemiņas dienas, kuras tiek svinētas un pieminētas gadu no gada un kuras jau uzskatām par kaut ko gluži pierastu un pašsaprotamu.
Latviešu tautai ir daudzas svinamās un piemiņas dienas, kuras tiek svinētas un pieminētas gadu no gada un kuras jau uzskatām par kaut ko gluži pierastu un pašsaprotamu.
Tomēr izrādās, ka arī šajos jautājumos Latvijā domas dalās. Strīdīgākā starp šīm dienām ir 16.marts – leģionāru atceres diena, par kuru tiek diskutēts ļoti daudz. Ik gadu tuvojoties šai dienai, saasinās politiskās kaislības, izskan dažādi viedokļi, Latvijai atkal tiek pievērsta plaša ārvalstu uzmanība. Latviešu leģionāri, to piemiņa un ar to saistītās problēmas brīdi pa brīdim atgādina par sevi, mēs nevaram no tām atteikties, aizbēgt, nolikt plauktā kā neinteresantu grāmatu, pārkrāsot citā, sev tīkamā krāsā, jo tās skar ne tikai Latvijas vēsturi un tagadni, bet arī starptautiskās attiecības.
Mūsu pienākums ir atcerēties kritušos cīnītājus, viņi cīnījās bez izvēles iespējām. Lai gan it kā cīnījās vāciešu pusē, viņi nebija par Hitleru. Viņi bija latviešu karavīri, kas cīnījās par savas valsts – Latvijas brīvību. Vecie vīri nevēlas, lai viņiem pievērš īpašu uzmanību, viņiem ir svarīgi atcerēties savus cīņubiedrus, pagātnes notikumus. Viņi nevēlas skaļus pasākumus, kavēties atmiņās viņi var klusībā, taču mūždien ap šo dienu tiek sacelta tik milzīga ažiotāža.
Valdības vīri šajā dienā jau gadiem ilgi dodas prom no Latvijas ārvalstu vizītēs, aizliedz rīkot piemiņas gājienus, vēlas norobežot latviešu tautas svētvietu – Brīvības pieminekli, aizbildinoties, ka piemineklis steidzami jāsakopj, jo šogad Rīgā plānots gan NATO sammits, gan Pasaules čempionāts hokejā, gan vairāku ārvalstu vadītāju vizītes, kā arī palielinās tūristu skaits. Visbeidzot gan mūsu Valsts prezidente, gan Ministru prezidents pat aicina iedzīvotājus karavīrus godināt nevis 16.martā, kas vienmēr tiek apdraudēts ar dažādām provokācijām, bet gan 11.novembrī – Lāčplēša dienā. “16.marts ir datums, kas tiek izmantots, lai Latvijai celtu neslavu un lai mūs visai pasaulei prezentētu kā fašistus un nacistus,” uzskata mūsu Valsts prezidente. Manuprāt, kaut kādi aizliegumi vai atteikšanās no kaut kā nebūs risinājums. Gluži pretēji – jo vairāk aizliegumu, jo lielāka vēlme rīkoties par spīti tiem. Bet kur paliek mūsu sirdsapziņa pret tiem vīriem, kas atdeva savas dzīvības par brīvas Latvijas ideju?
Tā vien šķiet, ka mūsu valdība no kaut kā baidās. Viedoklis par 16.martu joprojām nav līdz galam pateikts un noformulēts, sabiedrība tiek mulsināta un atstāta neziņā. Otrajā pasaules karā cirstās dziļās brūces joprojām asiņo un sāp, bet tās nesadzīs, ja mēs paši tās nemēģināsim sadziedēt, nemēģināsim izrunāt un izprast šos notikumus un, galvenais, izskaidrot tos citiem. Katram var būt sava pārliecība, taču vai tas ir iemesls naida kurināšanai?
