Pirms dažām dienām pāršķirstīju preses izdevumus, kuru derīguma un aktualitātes termiņš ir iztecējis jau krietni pasen.
Pirms dažām dienām pāršķirstīju preses izdevumus, kuru derīguma un aktualitātes termiņš ir iztecējis jau krietni pasen. Kā vienmēr, manu uzmanību piesaistīja intervijas ar cilvēkiem, taču, lai cik dažādi būtu bijuši intervētie cilvēki, tendence tajās tikai viena – intervē veiksminiekus.
Protams, iztikt bez šādiem aprakstiem ir neiespējami, jo cilvēks, kas kaut ko sasniedzis, ir pelnījis, lai par viņu kaut ko uzrakstītu, taču dažreiz es vēlētos, lai uzmanības lokā nonāktu arī kāds kārtīgs neveiksminieks, ņemot vērā, ka tie ar savu īpašo šarmu nereti ir daudz pievilcīgāki par veiksminiekiem.
Jāpiebilst gan, ka šajā gadījumā ar vārdu “neveiksminieks” es saprotu tādus cilvēkus, kuri nevis neko nedara, lai kļūtu veiksmīgāki, bet, par spīti uz pieliktajām pūlēm, to nemaz nespēj izdarīt no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ.
Lai gan pastāv uzskats, ka panākumu gūšanai vajadzīga tikai niecīga deva talanta un pārējais ir atkarīgs no mežonīga darba, manuprāt, tas nav definējams tik vienkāršoti. Cik vien man ir bijusi tā iespēja tikties ar cilvēkiem, kuri nav veiksmes un panākumu lutināti, man sāk šķist, ka tas ir tāds īpašs dabas dots talants, kuru atšķirībā no visu varošā veiksminieka tēla nav iespējams ne pilnveidot, ne iegūt.
Varbūt tieši tādēļ neveiksminiekiem manās acīs ir tik īpaša nozīme – galu galā viņi savas dzīves laikā cenšas veikt tādu kā neiespējamo misiju.
Tiesa, tas lielākoties paliek nepamanīts, jo veiksmes lutinātajiem izdodas pievērst sev pastiprinātu uzmanību. Negribu teikt, ka šāda tendence būtu īpaši peļama, taču dažreiz šķiet negodīgi, ka cilvēki, kas sava mērķa īstenošanai iegulda vienlīdz lielu darbu, netiek vienādi novērtēti.
Galu galā veiksminieki vai neveiksminieki, bet darītāji ir visi. Pat tad, ja par galveno kritēriju tiek izvirzīts padarītais darbs, šad un tad kritērijus vajadzētu pamainīt, lai kāds uzzinātu ne tikai par ierastajiem veiksminiekiem, bet arī neiespējamās misijas veicējiem, no kuriem, manuprāt, var mācīties daudz vairāk.
