Lai laikus diagnosticētu un atklātu arodslimības, turpmāk valstī būs noteikta vienota arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība. Līdz šim tika noteikts tikai arodslimību saraksts.
Lai laikus diagnosticētu un atklātu arodslimības, turpmāk valstī būs noteikta vienota arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība. Līdz šim tika noteikts tikai arodslimību saraksts.
Labklājības ministrijas izstrādātie noteikumi paredz, ka turpmāk ģimenes vai arodslimību ārstam būs jānosaka, vai veselības pārbaudēs konstatētie veselības traucējumi, piemēram, dzirdes pavājināšanās, elpošanas traucējumi, varētu būt sekas cilvēka saskarsmei ar kaitīgiem darba vides faktoriem vai ne. Lai noskaidrotu, vai iespējamā slimība ir arodslimība, strādājošais tiks nosūtīts uz ārstu komisiju.
Ja arodslimniekam tiks konstatētas invaliditātes pazīmes, ģimenes ārsts izsniegs nosūtījumu uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, kas, izvērtējot veiktos ārstēšanās un rehabilitācijas pasākumus, veiks arodslimnieka invaliditātes ekspertīzi, nosakot invaliditātes smaguma pakāpi un darbspēju zaudējumu procentus.
Alūksnes rajona ģimenes ārste un arodslimību ārste Anita Muižniece norāda, ka Ministru kabineta noteikumi par obligāto veselības pārbaužu veikšanu ir spēkā jau kopš 1999.gada, tādēļ visus šos gadus tiek veiktas regulāras veselības pārbaudes.
“Gan ģimenes ārsts, gan arodslimību ārsts izmeklē pacientu un konstatē, ka pacienta veselības stāvokļa izmaiņas varbūtēji ir saistītas ar darba vides kaitīgiem apstākļiem. Ja tā ir, nosūtām pacientu pie attiecīgiem speciālistiem un tiek veikti papildu izmeklējumi. Ja pēc tam rodas aizdomas par arodsaslimšanu, nosūtām pacientu uz Arodmedicīnas centru Paula Stradiņa slimnīcā. Tur kompetenta mediķu komisija vēlreiz apkopo visus izmeklējumu datus un konstatē, vai tiešām saslimšana ir saistīta ar cilvēka darbu,” stāsta A.Muižniece.
Viņa atzīst, ka oficiāli reģistrētu arodslimnieku ir maz, bet patiesībā šo slimnieku ir daudz vairāk. “Iemesls ir cilvēku bailēs. Viņi baidās – ja diagnosticēs arodsaslimšanu, tad pazaudēs darbu. Bet tā nav, jo arodslimšana nenozīmē darba zaudēšanu. Toties ir ļoti svarīgi, lai agrīnā periodā to konstatētu, pretējā gadījumā patoloģiskais process progresēs un ar laiku novedīs pie invaliditātes. Cilvēki baidās zaudēt savus ienākumus, tādēļ slēpj simptomus. Diemžēl daudzi nezina to, ka – ja konstatē arodsaslimšanu, tad pacientam par šo gadījumu pienākas materiālā kompensācija no valsts,” saka A.Muižniece.
Viņa katru dienu savā praksē saskaras ar pacientiem, kas sūdzas par veselības traucējumiem, kurus, visticamāk, ir izraisījuši kaitīgie darba vides apstākļi. “Bet, piedāvājot pacientam veikt izmeklējumus, viņš nobīstas un nedara to, nedomājot par savu nākotni. Tas nav problēmas risinājums. Alūksnes rajonā ir diezgan daudz arodslimību ārstu, tādēļ pacientam ir vieglāk slēpt šo informāciju,” saka A.Muižniece.
Viņa savā praksē novērojusi, ka visbiežāk arodsaslimšanas ir kokapstrādē un mežizstrādē strādājošajiem, arī šoferiem. Pēdējā laikā arodsaslimšanas arvien biežāk parādās cilvēkiem, kas ilgstoši strādā ar datoru. Tomēr no arodsaslimšanas nav pasargāts nevienas profesijas pārstāvis.
“Cilvēkiem nereti ir maldīgs priekšstats, ka sēdēšana jau neko kaitīgu nevar nodarīt, bet tā rada lielu noslogojumu visam balsta aparātam un muskuļiem. Protams, uzreiz darba vietu cilvēks nemainīs, bet viņš var vairāk kustēties ārpus darba laika, veselīgāk ēst. Jāatceras, ka hroniskas arodsaslimšanas nerodas dažu gadu laikā, bet 15 līdz 20 gadu laikā,” saka A.Muižniece.
Viņa vēl cilvēkiem vairāk rūpēties par sevi, pašiem būt uzmanīgākiem un ievērot darba drošības noteikumus.
