Manuprāt, atmiņas ir visizturīgākās pret gadu desmitiem, jo atmiņu mežs aizaug vislēnāk. Tās drosmīgi stājas pretim vēju un sniegputeņu mūžībai, tomēr atmiņām pieder tikai cilvēku mūža garums.
Manuprāt, atmiņas ir visizturīgākās pret gadu desmitiem, jo atmiņu mežs aizaug vislēnāk. Tās drosmīgi stājas pretim vēju un sniegputeņu mūžībai, tomēr atmiņām pieder tikai cilvēku mūža garums. Tās sākas un beidzas reizē ar cilvēkiem.
Šīm pārdomām rosināja pagājusī sestdiena, kad kopā ar ģimeni devāmies mazliet neparastā ekspedīcijā, lai Bolupes krastā uzmeklētu kādu mājvietu. Bija tikai neskaidra nojausma, kur tā varētu būt. Apzinājāmies, ka saimnieku iemītās takas sen aizaugušas, bet to staigātāji atdusas nelielā kapsētā.
Pārsteidzoši, bet izdevās atrast meklēto, šķita, ka neskaitāmie meža ceļi un tik tikko manāmie automašīnu riepu nospiedumi upmalas pļavu zālē paši mūs tuvina vairāk nekā
30 gadus nesatiktajai mājvietai. “Pārbrauksiet pāri caurtekai, uzbrauksiet uzkalnā, tur būs klajums, bet labajā pusē – neliela būdiņa. Vecais saimnieks to uzcēla pēc tam, kad nodega māja,” laipni skaidro Marija – nomelnējušas guļbaļķu ēkas saimniece, kurai negaidītais ceļa prasījums nemaz nešķiet pārsteidzošs. Viņa līdzinās Robinsonam uz vientuļas salas, jo tuvējā apkārtnē vairs nav nevienas mājas, tik vien kā ziedos grimstošas, apsūnojušas cilvēku roku stādītas ābeles un zālē paslēpušies ēku pamati. Apzinos, – līdz ar Mariju zudīs arī atmiņas par ļaudīm, kas te strādājuši, mīlējuši, ļāvušies priekam un izraudājuši bēdas.
Vēl šobrīd nespēju atbrīvoties no izjūtām, kādas pārņēma, stāvot mazās būdiņas priekšā, kas celta kā pirtiņa. Pelēka piekaramā durvju atslēga – vienīgais sargs izjūtām, kuru vadīta no Rīgas uz būdiņu mežā pārcēlusies pēdējā šo māju mantiniece. Stāvēju un domāju, kur slēpjas šo aizmirstībai dāvāto mājvietu pievilkšanas spēks? Varbūt cilvēks ir bezspēcīgs, lai pārvarētu vēlmi nomirt dzimtajās mājās? Uz plīts – katls, kurā saimniece vārījusi zupu, ko tā arī nepaspējusi nobaudīt, uz galda – atvērta grāmata, tai blakām – stikla traukā neizdegusi svece, uz skapīša – atvērta zāļu pudelīte – pēdējā, kur meklēta palīdzība, spilvenā – saimnieces galvas nospiedums, steigā atmesta sega, steigā noautas kurpes. Jutos kā mazliet baisa sirreālisma apdvesta, šķita, ka neatļauti esmu pārkāpusi pamazām izgaistošu atmiņu slieksni, ka man aiz muguras neredzama stāv saimniece, ka gaisā vēdī viņas pēdējais elpas vilciens un vaids…
Saprotu, ka lietas dzīvo ilgāk par cilvēkiem. Varbūt tas ir tāpēc, lai neļautu aizaugt atmiņu mežam? Varbūt tāpēc cauri vecajai zālei augšup tiecas narcišu pumpuri, pēdējiem spēkiem turas apsūnojušās žoga kārtis un satrupējis bišu strops. Bites vairs neatlido. Pa aizaugušo taku cauri mežam tuvojas aizmirstība. Tā ir tik biedējoša!
