Nesen man bija iespēja viesoties Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem un iepazīties ar ieslodzījuma vietas darbu. Mums bija iespēja arī pavadīt laiku ar ieslodzītajiem, un te nu nāca mana lielākā dzīves atklāsme – varbūt es nemaz tik labi nepazīstu cilvēkus. Mums vienmēr šķiet, ka mūsu intuīcija nepievils un spēsim atšķirt “labos” no “sliktajiem”. It kā mums būtu kādas īpašas acis, ar kurām redzēt cauri cilvēkam. Izrādās, manas “brilles” ir pavisam aizķepušas. Tie puiši, kuri izskatījās pēc tipiskajiem guļamrajonu rezgaļiem, tādi arī bija – zādzības un citas lietas, retāk – smagi, ļoti smagi noziegumi. Bet tie, kuri izskatījās ļoti jauki, gaiši un pilnībā nedraudīgi cilvēki – tieši šie cilvēki bija izdarījuši ļoti smagus noziegumus – slepkavības, izvarošanas… Šī atklāsme mani tomēr sabiedēja, jo ar laiku mēs visi saprotam, ka tie, kuriem uzticamies, varbūt nemaz nav tie, kuriem vajadzētu uzticēties. Kā lai mēs pasargājam sevi, savus bērnus? Nedraudzējies ar to un to, ar to bērnu pagalmā neej, viņš jau no tādas ģimenes – bieži ļaujamies apmānam un novērtējam cilvēkus ačgārni. Ļausim cilvēkam pierādīt sevi un noteikti neizvēlēsimies saviem bērniem draugus tikai pēc tā, cik reprezentabli vai pieklājīgi kāds izskatās un uzvedas. Būsim piesardzīgi. Tā pārstāsim šķirot cilvēkus, bet vairāk mācīsimies dažādus aizsargmehānismus. Ar manipulācijām un saldiem vārdiem arī tos var salauzt, taču ne tāds ir sargāšanas mehānisms. Mums nav jānoslēdzas, nav jāpārstāj sniegt mīlestību – vienkārši jāsaprot, ka noslēgšanās un cinisms pret visiem nebūt nepasargā no ļaunā. Reiz skatījos filmu par kādu vīrieti, kurš palīdzēja cilvēkiem Āfrikā. Viņš sadusmojās par pilsoņu kara upuriem un pats kļuva ļoti agresīvs un naida pilns. Tad mazs puisēns viņam teica, ka ļaunumu šajā pasaulē nevar iznīcināt ar ļauno, naidu, bet tikai ar mīlestību. Kaut kā mums visiem tas būtu aizvien biežāk jāatceras. Nāk vēlēšanas, un daudzi jau satraucas par politiķu godīgumu, mājās apspriež, cik viss šeit ir šausmīgi, ka politiķiem nevar uzticēties, ka viņi tikai grābj naudu. Bet zināt, ko viņi grābj vēl vairāk? Mīlestību! Jo vairāk mēs dusmojamies un iesaistāmies naidpilnās runās, jo vairāk mēs novirzāmies no mīlestības, sava darba un aicinājuma. Šajā pasaulē, kurā tik daudzi pieviļ mūsu uzticību, sāksim uzticēties sev! Tikai tad kaut kas kļūs aizvien labāks.
