Zemnieki izcērt un izzāģē mežus, Cītīgi strādā, kamēr sāp delmi.
Zemnieki izcērt un izzāģē mežus,
Cītīgi strādā, kamēr sāp delmi.
Arvien retāk redz zaķus un ežus,
Paliek kā skumjas atmiņas celmi.
Skaistums zāģerim nesaista sirdi,
Kubikmetros skan govis un laši.
Cirtēj, vai meža sirdspukstus
dzirdi?
Nevar tak atļaut, ka koki mirst
paši!
Nevar taču bojā laist mantu,
Labāk visu nocirst un apēst.
Labāk, lai dzejdari raksta pantus,
Kā koksni pārvērš šķeldā vai
papē.
Kam mums tie eži? Kam mums
tie zaķi?
Putnu dziesmiņas dvēseles dziedē.
Nepļāpā niekus, velc darba praķi
Un ielaid “Husqvarnu” eglē vai
priedē.
Zāģēsim bērzus ar baltajām
tāsīm,
Atstāsim vienīgi lazdu skaras.
Bet par dvēselēm nerunāsim –
Šodien naudai pār visu ir vara.
