Sestdien Alūksnē notika vasaras sākuma tradicionālais pasākums “Keggi velo 2006”.
Sestdien Alūksnē notika vasaras sākuma tradicionālais pasākums “Keggi velo 2006”. Diemžēl, vērojot pasākumu, nācās secināt, ka tradicionāls ir tikai tā norises fakts, bet ne vairs apmeklētāju atsaucība un iepriekšējos gados izrādītā interese.
Varbūt tieši šā iemesla dēļ it kā līdz šim par ievērības cienīgu uzskatītais “Keggi velo” tika apvienots ar teorētiski apjoma ziņā līdzvērtīgajiem Bērnu svētkiem. Taču tikpat labi to var uzskatīt par laimīgu sagadīšanos, ņemot vērā, ka jūnija pirmajā dienā tiek atzīmēta Starptautiskā Bērnu aizsardzības diena, kas neļāva atlikt Bērnu svētku norisi, bet “Keggi velo” pasākuma norises laiks nav atkarīgs tikai no vietējās pašvaldības pārstāvju iniciatīvas.
Spekulēšana uz veciem lauriem
Lai nu kā, bet sagadīšanās izrādījās pārāk veiksmīga situācijai, kas bija vērojama šajā dienā, kad arvien izteiktāka kļuva sajūta, ka skaļais nosaukums “Keggi velo” vairs neattaisno ap sevi radīto ažiotāžu un vairumam pasākuma apmeklētāju galvenais mērķis bija ne jau “spēcīgāko riteņbraucēju” viesošanās, bet gan tās aktivitātes, kam it kā bija jākalpo par centrālā notikuma piedevām.
Iespējams, ka uzsvaru likšana uz nepareizajām frāzēm būtu izdevīga tajā gadījumā, ja skaļie vārdi piesaistītu vairāk viesu no citiem Latvijas nostūriem, lai tiktu patīkami pārsteigti ar alūksniešu spēju veidot saturīgus pasākumus ar oriģinālām idejām, taču šajā gadījumā tā vairāk izskatās pēc spekulēšanas uz veciem lauriem, nepamatoti aizmirstot par šā pasākuma galveno virzītājspēku – apjomos pieticīgāko riteņbraukšanas aktivitāšu organizatoriem.
Neorientējas pilsētā?
No šo aktivitāšu organizatoriem atzinību pelnījušas Alūksnes pilsētas riteņbraukšanas kluba “Velo” rīkotās veloorientēšanās sacensības, kas savā idejā veicina ne tikai fizisko aktivitāšu popularizēšanu, bet arī pašas pilsētas iepazīšanu.
Apsveicams ir arī fakts, ka šajās sacensībās noteicošais ir spēja apvienot zināšanas ar fizisko sagatavotību, ļaujot izmēģināt savus spēkus visai netradicionālajās sacensībās plašākam interesentu lokam, no kuriem daļa varbūt vairāk lepojas ar savām zināšanām par pilsētu, bet citi – ar savu sportisko pusi.
Lai gan šajā reizē objekti tika izvēlēti, akcentējot nevis pilsētu, bet paša Alūksnes pilsētas riteņbraukšanas kluba “Velo” vēsturi, šāds gājiens sacensību organizatoriem ir pilnībā piedodams, ņemot vērā, ka šogad Alūksnes pilsētas riteņbraukšanas klubs “Velo” aizvada savu desmitās jubilejas sezonu.
Diemžēl nebija izprotams, kāpēc šīs sacensības tika uztvertas tikai kā “iesildīšanās” it kā tik nozīmīgajam “Keggi velo”, ja patiesībā ar šīm sacensībām tika aizsākta visa dienas norise, turklāt tieši tās visvairāk tika sasaistītas ar norises vietu – Alūksnes pilsētu.
Ja Alūksnes pilsētas sākumskolas direktors Dainis Svarups rādīja piemēru saviem audzēkņiem, “cīnoties nevis par augstām vietām, bet veselību”, tad kāpēc savas zināšanas par pilsētu un attieksmi pret fiziskām aktivitātēm kā vienu no veselīga dzīvesveida pamatprincipiem nevarēja parādīt arī kāds Alūksnes pilsētas domes personāžs?
Turklāt Alūksnes pilsētas riteņbraukšanas kluba “Velo” aktivitātes visas viņu pastāvēšanas laikā ir bijušas cieši saistītas ar pašu pilsētu, tāpēc patīkamu pieskaņu šiem svētkiem sniegtu kaut vai kāda iepriekš minētās pašvaldības pārstāvja ierašanās, lai ar savu klātbūtni pagodinātu un sveiktu pirmos sacensību dalībniekus, kas apliecināja ne tik daudz savu sportisko pusi, cik piederību Alūksnei kā pilsētai, atpazīstot daļu tās ievērojamāko vietu.
Vienotības trūkums
Kamēr veloorientēšanās tiesneši gaidīja atgriežamies šo sacensību pēdējos dalībniekus, savi svētki tika atklāti bērniem. Pie Alūksnes rajona administratīvās ēkas notika dažādi izklaides pasākumi, starp kuriem bija arī sportiskās aktivitātes, taču relatīvi attālāk tika piedāvātas citas sportiskās aktivitātes jeb veiklības braucieni, kas gan risinājās ar nepiedodami skaļo “Keggi velo” pasākuma saukli, taču kuru mērķauditorija bija tieši tā pati – gados jaunākie dalībnieki.
Protams, nevar slēpt prieku par daudzajām šai vecuma grupai noorganizētajām aktivitātēm, taču aktuāls kļuva jautājums par to šķietamo nodalīšanu. Iespējams, ka tāds arī bija organizatoru mērķis – parādīt, ka vienas bērniem domātas aktivitātes iemieso sevī mistiskas atšķirības no citām bērniem domātajām aktivitātēm, taču, lai gan attālums starp abām norises vietām bija mērojams dažās minūtēs, vai bija tik neiespējami vienoties par kopīgu aktivitāšu izvietojumu?
Var tikai minēt, vai abu aktivitāšu organizatori gribēja mērīt gandarījumu par bērniem sagādāto prieku pēc savas vērtību skalas, tā rezultātā tā arī negūstot kopības sajūtu par viena un tā paša mērķa realizāciju, taču prieks par dalību gan vienās, gan otrās aktivitātēs bērniem tika, jo kā vieni, tā otri bija parūpējušies par to interesantumu un šai paaudzei tik svarīgajiem pārsteigumiem un balvām.
Mirkļu pārbagātība
Atsaucoties uz iepriekš minētajiem veiklības braucieniem, nelielu vilšanos sagādāja šo sacensību izvēlētais sākums, kas sakrita ar sacensību “Alūksnes aplis 2006” sākumu. Rodas jautājums, vai tiešām pusstundas laika nobīde vienu vai otru sacensību grafikā radītu haosu kopējā situācijā?
Laikam arī te ir dažādu sugu sadalījums un starp veiklības braucienu dalībnieku līdzjutējiem nebija neviena, kas vēlētos just līdzi kādam sacensību “Alūksnes aplis 2006” sportistam.
Apsveicami, ka šajā pilsētā šādas problēmas nepastāv vai, pareizāk sakot, tās tiek ignorētas, jo izskatās, ka galvenais te ir nevis pasākuma viesu vajadzības, bet pašu organizatoru pārliecība par “veiksmīgu” aktivitāšu savietošanu ierobežotajā laika limitā.
Diemžēl ne visiem pasākumu apmeklētājiem šāds aktivitāšu izkārtojums likās pieņemams un par noteicošo kļuva spēja izšķirties par labu viena vai otra pasākuma dalībniekam, no kuriem abi būtu priecīgi par sava līdzjutēja atbalstu.
Jāsaka gan paldies sacensību “Alūksnes aplis 2006” organizatoriem sporta apvienībai “Alūksne”, kas papūlējās, lai starp “Keggi velo” sacensību dalībnieku retajām viesošanās reizēm Alūksnes ielās nezustu sajūta par šīs dienas centrālo sporta veidu – riteņbraukšanu.
Jācer arī, ka šo sportistu apbalvošanai pāris stundas iepriekš pirms visu pārējo sacensību dalībniekiem bija savs iemesls, jo pretējā gadījumā dažāda šķirošana kļūtu par šajā dienā izteiktāko un raksturīgāko pazīmi.
Atzinību dalīšana
Veca patiesība vēsta, ka visam ir savas pozitīvās un negatīvās puses, tāpēc atzinības vārdi būtu jāvelta gan lielā pasākuma organizatoriem, gan ne tik lielo aktivitāšu rīkotājiem, gan tiem relatīvi nedaudzajiem šīs dienas pasākumu apmeklētājiem, bez kuriem neviens no minētajiem nebūtu izdevies līdz galam.
Iespējams, ka zem katras minētās neskaidrības slēpjas apakšā vesela gūzma pamatotu argumentu, kas apliecina, ka citādāk nevar, bet diemžēl nav dzirdēts, ka tie būtu kaut kur pieejami bez mutvārdu daiļrades palīdzības no iesaistītajām pusēm.
Tomēr, domājot par nākamā gada pasākuma rīkošanu vai nerīkošanu, gribētos zināt, vai tiešām šajā pasākumā parādītā vērtību skala, kas izpaužas jau pašā nosaukumā, ir vienīgā iespējamā vai arī tā ir tikai pagaidu pozīcija pārejas posmam no jau ierastā uz kaut ko neierastāku?
Galu galā, ja organizatoriem tiešām rastos kaut nelielas šaubas par sevis izvirzītajām vērtībām, es ieteiktu tās noskaidrot nākamajā gadā, kad varētu mēģināt uzpūst skaļo ziepju burbuli vienu pašu, lai tad visi redz, cik ilgs būs tā mūžs nežēlīgajos realitātes apstākļos.
