Alūksnes politiski represēto kluba „Sarma” vadītāja Dzidra Mazika: – Pagājušajā ceturtdienā es piedalījos vairākos Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītos pasākumos.
Alūksnes politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika:
– Pagājušajā ceturtdienā es piedalījos vairākos Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītos pasākumos: muzejā, pie Mātes tēla, Lielajos kapos, piemiņas vietā “Baltais krusts”, tautas namā un pat biju uz pasākumu Annas pagasta Ezeriņu kapos, kur tika atklātas piemiņas plāksnes trīs nacionālajiem partizāniem un diviem Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem.
Negribu lielīties, bet pēdējais pasākums savā ziņā bija arī mans nopelns, jo es it kā visus uz to mudināju. Tas gan notika jau pagājušajā gadā, bet no Annas pagasta iedzīvotājiem es saņēmu lielu atsaucību un pie šī jautājuma risināšanas strādāja ļoti pašaizliedzīgi. Viņi gan nav vienīgie, kas pēdējā laikā ir sarosījušies, par to man ir liels prieks.
Arī piemiņas brīdī pie Mātes tēla bija patīkami redzēt cilvēkus tik kuplā skaitā un starp viņiem arī pašvaldību vadītājus. Atceros, kad 2004.gada novembrī sāku pie tā strādāt, man bija tikšanās ar rajona skolu direktoriem. Pēc tam teica, ka tikšanās laikā es esot izskatījusies ļoti drūma un bēdīga, bet kā gan citādāk, ja man bija jārunā ar cilvēkiem, kuru sejās varēja lasīt pilnīgu vienaldzību? Tagad cilvēku acīs var redzēt mirdzumu un ieinteresētību, tas nav izmērāms materiālā vērtībā. Man tas ļoti daudz nozīmē.
To pašu es saskatu arī jauniešu acīs. Lai gan pie Mātes tēla viņu nebija daudz, šajā pavasarī man iznāca satikties ar vairākiem jauniešiem, kuri bija patiesi ieinteresēti šajā jautājumā. Viņi ir vairākkārt mani iztaujājuši un pat prasījuši, vai gadījumā, ja radīsies kādi jautājumi, viņi varēs vērsties pie manis. Es domāju, ka jauniešiem par to ir jāstāsta, lai viņi zinātu un paši izlemtu, vai grib piedalīties šādos pasākumos vai ne. Negribu, lai kāds tiktu saukts ar varu – tas ir jādara tikai tad, ja sirds to liek, jo pretējā gadījumā nav vērts.
