Nav tāda cilvēka, kurš nedomātu par sava bērna nākotni, un tas mūs visus vieno – gan tos, kas sapņo par viņa sasniegumiem, gan tos, kuri vienkārši cer, ka bērnam mūžs nebūs jāpavada bezpersoniskā, no pārējās sabiedrības izolētā vidē.
Nav tāda cilvēka, kurš nedomātu par sava bērna nākotni, un tas mūs visus vieno – gan tos, kas sapņo par viņa sasniegumiem, gan tos, kuri vienkārši cer, ka bērnam mūžs nebūs jāpavada bezpersoniskā, no pārējās sabiedrības izolētā vidē, vietā, ko saucam par pansionātu.
Pēc traģiskā ugunsgrēka vairākas naktis stundām ilgi turēju savu lielo bērnu apskautu un klusi čukstēju: mūs beidzot noteikti sadzirdēs, mūs beidzot sadzirdēs… Es ticēju, ka šoreiz nevar nesadzirdēt, jo cik skaļi gan būtu jākliedz, lai valsts savus cilvēkus sadzirdētu? Vai tiešām ir jākliedz vēl skaļāk?! Vai tiešām traģēdija nav tas skaļākais veids, kā mūs sadzirdēt?!
Mans bērns nekad nestaigās, bet tāpēc jau es nemīlēšu viņu mazāk. Viņš visu mūžu uz pasauli raudzīsies, kā saka, ar bērna acīm, un viņa spriedumi paliks naivi, kaut arī viņam ir jau 20 gadu, bet tāpēc jau viņš nav mazāk vērtīgs manās acīs. Manam bērnam ir nepieciešamas mājas ar ģimenisku vidi, kaut viņam ir invaliditāte. Manam bērnam ir nepieciešamas visas tās sīkās ikdienas izvēles, kas piepilda mūsu dzīvi: ko šodien ēdīsim, ko vilksim mugurā, ko darīsim brīvdienā. Manam bērnam nepieciešamas darbīgas un piepildītas dienas, tādas, kas liek sajust – es dzīvoju. Bet kādu manu bērnu un viņam līdzīgo dzīvi redz un piepilda mana valsts?
Kā gan mēs justos, ja visa mūsu dzīve būtu pakļauta noteiktam režīmam, kurā citi nosaka, kad celties, kad ēst un kad iziet pastaigā? Tāpat arī nevienu neinteresētu, ko mēs vēlamies pusdienās, jo to paredz ēdienkarte, turklāt mums nebūtu ļauts izvēlēties un iegādāties apģērbu, jo to mums noliktu uz gultas gala, kā arī dienas mums būtu jāvada vienmuļā un apnicīgā bezdarbībā, jo nevienu nesaistītu ar mums kopā pavadīt laiku. Šīs domas liek sirdij sastingt un prātam iesaukties: nē!
Bet izrādās, ka šāda dzīve ir piespriesta vairākiem tūkstošiem cilvēku tepat, Latvijā, un viņu vienīgā vaina ir tā, ka šiem cilvēkiem ir invaliditāte. Vai tā nav pārāk augsta cena, kuru šobrīd esam spiesti maksāt par savu bērnu un tuvinieku sociālo aprūpi – cilvēka brīvības ierobežošana un tiesību uz personīgo dzīvi atņemšana?
Neviens negaida, ka viņa bērns piedzims ar smagiem attīstības traucējumiem, nekad nespēs staigāt vai uz pasauli raudzīsies pavisam citādi nekā pārējie cilvēki. Neviens negaida, ka viņa tuvinieks pēkšņi saslims vai notiks kāds nelaimes gadījums, kā rezultātā cilvēks visu atlikušo mūžu būs atkarīgs no citu cilvēku atbalsta. Un tomēr tā notiek. Un notiks arī turpmāk. Vienmēr būs kāds, kuram vajadzēs sabiedrības un valsts atbalstu. Mēs visi esam vienkārši cilvēki, un vajadzības mums ir līdzīgas.
Es varu lūgt savai valstij ieklausīties, bet viena balss ir par klusu. Es varu cīnīties, lai valsts ievērotu cilvēku ar invaliditāti intereses un tiesības, bet viens jau nav karotājs. Kopīgi mēs varētu panākt, ka tiktu veidota pilnīgi jaunas kvalitātes sociālā aprūpe, kas ļautu cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi nevis milzīgās iestādēs, bet nelielos dzīvokļos vai grupu mājās, saņemot pietiekamu speciālistu atbalstu.
Ja jūsu ģimene rūpējas par cilvēku ar invaliditāti un jums rūp viņa nākotne, aicinām iesaistīties Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas (LCĪVSO) SUSTENTO darba grupas “Par dzīvi sabiedrībā” organizētajā vēstuļu akcijā.
Mēs aicinām jūs katru individuāli uzrakstīt nelielu vēstuli, kurā nedaudz pastāstīt par sevi un izteikt savu redzējumu, kādu jūs vēlaties piedzīvot nākotnes aprūpi savam bērnam vai tuviniekam. Vēstules sūtiet uz LCĪVSO SUSTENTO. Mēs jūsu viedokļus un ieteikumus apkoposim un kopā ar jūsu vēstuļu kopijām iesniegsim valdībai. Nebūsim malā stāvētāji! Vēstules sūtīt: LCĪVSO SUSTENTO, Nīcgales iela 26 – 315, Rīga, LV – 1035.
