Šajās dienās daudzi brīnās – kas tie par nenoskaidrotas izcelsmes lidaparātiem virs miesta?
Šajās dienās daudzi brīnās – kas tie par nenoskaidrotas izcelsmes lidaparātiem virs miesta? Taisnības labad gan jāsaka, ka runa ir par vienu vienīgu aparātu. Mīļie, un tas ir aparāts, ar kura palīdzību es noraugos uz jums – manu tautu – no augšas. Pareizāk sakot, tie bijām mēs – es un mans kaimiņš, tagad arī manas partijas biedrs Toļiks. Ak, daudzas meitenes tur, lejā, dzimtajā miestā, mums māja. Un mēs pretī rokas vicinājām. Skaistas tās tautietes ir, es jums teikšu!
Palienējām to lidaparātu no paša Einara. Viņš aizdeva, nezinādams, ka mēs ar Toļiku esam viņa sīvākie konkurenti ceļā uz 9.Saeimas vēlēšanām.
Mana tauta, raugoties uz tevi no augšas, tu izskaties gana spirgta, lai pilnā sastāvā 7.oktobrī dotos pie urnām un nobalsotu par mani (manu sarakstu, kurā es esmu persona nr. 1). Patiesi, tauta! Vai tu redzi starp partijām spilgtāku līderi par mani, par tavu iemīļoto Krikumu Antonu? Es pārstāvu paša dibināto partiju “Katru plikumu piesegt ar Krikumu!”.
Mīļie līdzgaitnieki, šajos gados es vairākkārtīgi esmu vērsies pie jums ar savām domām, sapņiem, idejām, kritiskajām piezīmēm. Jūs zināt, ka esmu bijis atklāts un patiess, kaut reizēm naivs. Es vienmēr esmu uzdevis vienu un to pašu jautājumu: ko darīt? Atbildes uz to mēs esam meklējuši kopīgi. Un tā arī neesam atraduši (pagaidām). Man liekas – mēs saprotamies. Es nesolīšu jums zelta ceļus, ķīseļa upes un debesmannas krastus. Arī falšu darbu jums nesolīšu šūšanas cehā. Nevajag, ziniet, būt tādiem muļķiem! Es jums nemelošu. Es katram apsolu tikai un vienīgi dienišķo krikumu jeb – garantēto iztikas minimumu. Pagaidām ar to ir jāpietiek, jūs jau zināt. Ja kādam vajag vairāk, tad ir jāšmaucas, jāzog, jāmelo, jābrauc uz Īriju vai… jāmācās augstās skolās. Es, protams, neliedzu nevienam to darīt. Bet es nedarīšu. Lai ar mani kopā paliek tie, kas domā tāpat kā es. Esmu pārliecināts, ka tā ir lielākā sabiedrības daļa. Tā nav nekāda tur saujiņa.
Jūs jautāsiet, kādi tad ir mani kukuļi, ko es savai tautai esmu sagatavojis pirmsvēlēšanu kampaņā. Protams, ir! Es dāvāju jums pašu dārgāko, kas man ir, – sevi visu, sevi pašu, neatstājot sev ne krikuma. Ņemiet! Mīļie, aicinu jūs šajā Līgosvētku gaidīšanas noskaņā kļūt nevis par Jāņa, bet par Krikuma bērniem. Nāciet manā partijā! Vienosimies kopīgā līgošanā! Par zīmi mūsu sadarbībai un saderībai neaizmirsīsim Līgovakarā dziesmās Jāņabērnu vietā ik dziesmā pieminēt Krikuma bērnus. Vārdu sakot: “Pār gadskārtu Krikums nāca, līgo, līgo, savus bērnus apraudzīt(i), līīgo… Vai ēduši vai dzēruši, līgo, līgo, vai Krikumu daudzināja, līīgoooo…” Uz to mums atkal jāiedzer! Kas pacienās Krikuma tēvu? Piesakieties, Krikuma bērni! Nāc nākdama Krikumdiena – līgo! Vīsim Krikuma kroņus un rotāsimies! Dzersim Krikuma alu un piekodīsim klāt Krikuma sieru. Vai tā nav lieliska Krikuma partijas reklāmas kampaņa? Vienīgi… vai tikai es neesmu pāršāvis pār strīpu? Laikam sareiba galva tajā aparātā, uz tautu no augšas skatoties. Piedodiet. Palika nelabi…
Ar cerībām – jūsu Krikumu Antons
