Katrā pagastā ir cilvēki, ar kuriem lepojas un kuri nesavtīgi ieguldījuši daudz laika sava pagasta kultūras dzīvē.
Katrā pagastā ir cilvēki, ar kuriem lepojas un kuri nesavtīgi ieguldījuši daudz laika sava pagasta kultūras dzīvē. Ziemeru pagasta lepnums ir Gita Briediņa, kas vienmēr ir gādājusi par sava novada kultūras mantojuma saglabāšanu, folkloras tradīciju izkopšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
G.Briediņu sastopam viņas mājās – Ziemeru pagasta “Kaktiņos” – kā vienmēr laipnu un smaidīgu. Lai arī sievietei ir jau vairāk nekā 80 gadu, viņa pārsteidz ar savu fenomenālo atmiņu un prasmi nodziedāt pat agrā bērnībā iemācītas dziesmiņas. Visur, kur mūža gaitas viņu ir vedušas, viņa ir bijusi aktīva kultūras tradīciju kopēja un uzturētāja. Lai arī tagad matus klāj sirmums un veselība vairs nav tik stipra kā agrāk, viņa labprāt uzturas sabiedrībā, pati vēl vada Ziemeru folkloras ansambli. Turklāt tagad brīvajos brīžos G.Briediņai ir ļoti svarīga un atbildīga nodarbe – viņa pieraksta savas atmiņas. “Pašlaik esmu tikusi jau līdz kara gaitu laikam. Vecākā meita Dace man neļauj atslābt un mudina rakstīt, jo viņai ir iecere izdot grāmatu,” atklāj viņa.
Ar folkloru G.Briediņas dzīve ir saistīta jau kopš bērnu dienām. Folklora, valoda un mūzika ir viņas dzīves lielākās aizraušanās. “Kad mācījos Stāmerienas sešklasīgajā skolā, mans audzinātājs staigāja pa mājām pie veciem cilvēkiem un vāca folkloras materiālus. Mani arī tas interesēja, un viņš labprāt ņēma mani līdzi. Pie brīvmākslinieces apguvu klavierspēli, mācēju notis pierakstīt. Vēlāk Stāmerienā noorganizēju nelielu ansambli, tad no Rēzeknes skolotāju institūta nokļuvu Alūksnes ģimnāzijā, jo institūtu likvidēja. Arī tad mācījos klavierspēli pie brīvmākslinieces, daudz arī dziedāju – gan tautasdziesmas, gan komponistu dziesmas. Kopš tā laika Mocarts un Šūberts man ir ļoti mīļi komponisti,” stāsta G.Briediņa.
Kad Gita Briediņa absolvēja ģimnāziju, sākās bēgļu gaitas. Tās viņu ar vecākiem aizveda uz Kurzemes katlu.
“Tur bijām līdz kara beigām. Esot Kurzemē, pirmo reizi sāku strādāt par dziedāšanas un vācu valodas skolotāju. Tad pirmo reizi diriģēju arī baznīcas kori. Tas bija manā iesvētību dienā. Vēl tagad atceros, ka man nebija baltas kleitas iesvētībām, bet stāsts, kā pie tās tiku, ir kā pasakā. Netālu no mūsu mājām bija mežs un frontes līnija. Kādā vakarā mežmalā nolaidās izpletņlēcējs, pameta izpletni un pats aizbēga. Bet izpletnis bija darināts no balta zīda. No tā krustmāte man uzšuva tik greznu iesvētību kleitu, ka visi apbrīnoja! Kurzemniekiem ir interesanta valoda, tādēļ tur iemācījos daudzus jaunus vārdus. Tur gūtā apziņa par katra novada valodas īpatnībām veicināja arī manu interesi par valodas pētīšanu,” atklāj G.Briediņa.
Viņa ar lepnumu stāsta par savu vīru Oto Briediņu, kas arī bija apdāvināts kultūras cilvēks. Vecāku mīlestību uz folkloru, valodas pētīšanu un mūziku ir mantojuši arī bērni un mazbērni. G.Briediņa savulaik ir vadījusi daudzus korus un ansambļus gan Kalnienā, gan Mārkalnē, gan Ziemeros, ilgus gadus strādājusi par skolotāju. Kopā ar vīru un skolēniem G.Briediņa Mārkalnē ir staigājusi pa mājām un vākusi folkloru no cilvēkiem.
Ar saviem vadītajiem kolektīviem G.Briediņa ir uzstājusies ne tikai Latvijā. “Mūsu zēnu koris ir uzstājies daudzās valstīs. Tas bija brīnišķīgs zēnu koris, kurā dziedāja 45 puikas – kā zelts! Tagad mana meita Ilze, kas arī ir mūzikas skolotāja, atzīst,
ka šodien zēni vairs nedzied. Toreiz dziedāja ģimenes, bet tagad… Laikam tie veči ir nodzērušies, nu dien” jāsaka tā. Par to man sāp sirds,” atzīst G.Briediņa.
Briediņu ģimenei “Kaktiņos” ir arī savs muzejs, kurā skatāmi apkopoti gan folkloras materiāli, gan seni mūzikas instrumenti un darbarīki, gan tautas tērpi un citas senas lietas, kas sevī glabā kādu vēstures liecību un stāstus par Briediņu dzimtu.
Tur ir pat 17.gadsimta senlietas,
kas atrastas izrakumu laikā pie Dēliņkalna, tāfeļklavieres un sena 17.gadsimta pūra lāde ar greznojumiem, kāda Latvijā ir vienīgā.
Ideja par muzeja veidošanu radusies, kad G.Briediņas meita valodniece Dace Markus vākusi un apkopojusi folkloras materiālus. “Materiālu muzejā ir daudz, to klāsts visu laiku papildinās, un jau sākt trūkst vietas to izvietošanai,” atzīst G.Briediņa.
Viņa lepojas ar savām meitām – Ilzi, Daci, Aiju un Gunu, kā arī ar saviem mazbērniem. Priecājas, ka mazdēlam Robertam arī ļoti patīk mūzika, tāpat kā mammai un vecmammai.
“Mocartiņš un Šūbertiņš viņam ir mīļākie komponisti. Roberts vēl ir mazs, bet, kad kopā klausījāmies raidījumus par Mocartu, viņš uzcītīgi sēdēja man blakus. Es jautāju:
“Bet saki, dēliņ, vai tu saproti arī kaut ko?” Un viņš tikai atbildēja: “Tas ir skaisti!” Man ir liels prieks,
ka viņš prot ļoti labi dziedāt, viņš uzstāsies arī 18.novembra pasākumā Māriņkalna tautas namā,” lepojas G.Briediņa.
Šo gadu laikā ir saņēmusi daudzus Goda rakstus, pateicības un citus apbalvojumus. Savulaik ir saņēmusi krūšu nozīmi “Teicamnieks izglītības darbā”, trīs medaļas par pedagoģisko darbu. 80 gadu jubilejā saņemts arī Tautas mākslas centra apbalvojums par mūža ieguldījumu novada kultūras mantojuma popularizēšanā.
