Psiholoģe palīdz rast atbildes. 26.janvāra “Alūksnes Ziņu” numurā sākām jaunu rubriku, kurā atbildes uz jautājumiem palīdz rast psiholoģe.
Psiholoģe palīdz rast atbildes
26.janvāra “Alūksnes Ziņu” numurā sākām jaunu rubriku, kurā atbildes uz jautājumiem palīdz rast psiholoģe. Cienījamie lasītāji, jautājiet, jo noteikti ir kas tāds, kam nerodat atbildes. Savus jautājumus sūtiet uz Alūksnes biroju Lielā Ezera ielā 5, Alūksne, LV 4301, epasts: “aluksnes_zinas.lv”.
“Cilvēki satiekas un iepazīstas. Daži paliek draugi, daži apprecas, daži izšķiras. Šķiršanās nekad nav bez iemesla. Bieži šis iemesls ir kāds cits cilvēks, ar kuru kopā ir jautrāk un patīkamāk. Vai ir rodama konkrēta definīcija neuzticībai? Vai sievietes neuzticības iemesli atšķiras no vīrieša neuzticības motīviem? Kāpēc kāds krāpj otru – ir neuzticīgs, bet kāds cits spēj būt otram uzticīgs līdz mūža galam?” Malda
Jau dižais Dante teicis, ka pasauli virzošais spēks ir mīlestība. Mēs visi pēc tās tiecamies un, ja neizdodas apmierināt savu nepieciešamību mīlēt un būt mīlētiem, ļoti ciešam. Šīs sāpes kļūs par svētību, ja spēsim atzīt savas kļūdas un mainīties. Sāksim ar to, ka mēģināsim izprast, ko sabiedrībā un mūsu vecāku ģimenēs pieņemts uzskatīt un kas patiesībā ir mīlestība.
Bērni turpina vecāku mājās aizsākto
Gribam to vai ne, taču, izvēloties partneri, mēs intuitīvi meklējam cilvēku, ar kuru kopā varēsim turpināt spēlēt tās lomas, kuras esam apguvuši vecāku ģimenē. Ja cilvēks bērnībā nav iepazinis uz uzticēšanos un savstarpēju izpratni balstītu attiecību radīto prieku un tuvību, tad viņam, visticamāk, nāksies piedzīvot daudz vilšanos sevī un citos. Gluži kā asiņainas kaujas piedzīvojušam karavīram vēl ilgi sapņos rādās baismie skati, arī cilvēkam, kura saskarsmes iemaņas pielāgotas dzīvei saspringtā ģimenes atmosfērā, nav viegli iemācīties vienkārši priecāties par mīļotā cilvēka tuvumu, justies ērti un atraisīti viņa klātbūtnē. Mazināt spriedzi palīdz atziņa, ka veiksmīgu savstarpējo attiecību pamatā ir savu vēlmju un vajadzību atzīšana un apmierināšana. Lai cik dīvaini neliktos, tomēr ne egoisms, bet sevis noliegšana ir tā, kas izraisa visasākās cīņas un pat fizisku vardarbību.
Pirms mīlēt otru, iemīlēsim paši sevi
Iepriekš teiktais sasaucas ar sabiedrībā plaši izplatīto uzskatu, ka cilvēku spēj darīt laimīgu otrs cilvēks, tātad: es ziedošos tavā labā, nekurnot par apnicīgajiem mājas darbiem un rūpējoties par naktīs činkstošo zīdaini, bet tu parūpēsies par manu labsajūtu. Iesākumā šādas attiecības var šķist romantiskas un bruņinieciski cēlas, tomēr ilgtermiņā tās kļūst abām pusēm apgrūtinošas. Otrs cilvēks, lai kā censtos, nespēj aizpildīt tukšumu, ko mūsos rada nepiepildītu personīgo iespēju apziņa. Otrs cilvēks arī nevar atrisināt problēmas, kuru cēlonis ir mūsu personības nepilnības. Savukārt mēs, pie aizbildnieciskās aptekāšanas pierodot, gribam arvien vairāk un vairāk. Drīz mēs vairs pat nepieļaujam domu, ka mūsu dzīve ir arī mūsu atbildība. Nekā tamlīdzīga! Mēs esam pati pilnība, tikai tas otrs to neprot novērtēt, viņš neprot uzminēt, kas mūsu laimei vajadzīgs. Galējā variantā no attiecībām atkarīgie kļūst par savu “glābēju” tirāniem. Nesaņemot mīlestību, pēc kuras tik ļoti ilgojas, viņi to pieprasa, mēģina izlūgties vai nopirkt, cenšas piespiest mīlēt. Diemžēl efekts ir pilnīgi pretējs cerētajam un attiecības turpina pasliktināties. Atveseļošanās sākas brīdī, kad atraujam skatu no otra un pievēršamies sev, sākot apzināties savas vērtības, vēlmes un vajadzības, izvirzot konkrētus mērķus un uzņemoties ar to īstenošanu saistīto risku un atbildību. Lai mīlētu otru “kā sevi pašu”, vispirms jāiemīl pašam sevi!
Mīlestība un iemīlēšanās nav viens un tas pats
Te savukārt rodas jautājums: ko īsti nozīmē mīlēt? Būsim piesardzīgi ar jūtām, kas nepakļaujas prāta kontrolei! Viņš ir tik iemīlējies, ka gatavs piekaut katru, kurš kaut pirkstiņu piedur mīļotajai meitenei. Viņa ir tik pārņemta no mīlas, ka spēj domāt vienīgi par mīļoto. Nereti tiek uzskatīts, ka īsta mīlestība izpaužas tieši šādi. Patiesībā tā ir iemīlēšanās, kas raksturīga attiecību sākumposmam. Kaislība turpinās 3 līdz 12 mēnešus. Šim periodam beidzoties, attiecībām vajadzētu ieiet jaunā fāzē, kam raksturīga stabilitāte, uzticēšanās, kopīgo vērtību apzināšanās un kopīgu mērķu izvirzīšana. Ja tas notiek, tad varam uzskatīt, ka iemīlēšanās pārtapusi mīlestībā. Tomēr šī teorija neko daudz nelīdzēs tiem, kuri tieši šobrīd ir iemīlēšanās reibuma pārņemti. Lai izprastu, kas īsti notiek, viņiem būtu svarīgi godīgi atbildēt sev uz jautājumu: kas vēl, izņemot kaisli, mūs vieno? Daudz svarīgāki par vētrainu seksu un satraucošām ilgām ir līdzīgi dzīves uzskati un redzējums par to, ko abi mīlošie vēlas sasniegt kopīgiem spēkiem. Mīlestība nav pasaules sašaurināšanās, koncentrējot visu uzmanību vienam uz otru. Drīzāk tai raksturīga labvēlīga attieksme pret sevi, mīļoto cilvēku un pasauli kopumā. Gluži kā lietainā dienā uzspīdējusi saule dara gaišu, siltu un līksmu visu visapkārt, arī patiesa mīlestība uzmundrina un iedrošina ikvienu, kas nonāk tās tuvumā.
Mīlēt nenozīmē sāpēt
Mēs katrs zinām kādu, kurš ziedojas, patiesas mīlestības vadīts, piemēram, sieva mūža nogalē pašaizliedzīgi rūpējas par vīru invalīdu. Taču nereti ziedošanās ir veids, kā cilvēks izvairās no personīgo problēmu risināšanas, piemēram, sieviete, kura kaut kādu iemeslu dēļ jūtas nicināta un atstumta, pūlas “atgriezt uz pareizā ceļa” alkoholiķi. Patiesībā viņai nemaz nav tik svarīgi, lai vīrietis netikumu tiešām atmet. Daudz svarīgāks ir ciešanu pilnais process, kas ļauj baudīt sabiedrības apbrīnu un justies stiprai, nozīmīgai un vajadzīgai. Šādu mazohistisku pašapliecināšanās veidu bieži izvēlas cilvēki, kuri uzauguši emocionāli nokaitētā cīņas atmosfērā, kur sajūsmu pēkšņi nomaina izmisums un uzvaras prieks mijas ar zaudējuma sāpēm. Izvēlēties “glābēja” lomu mudina arī sabiedrībā valdošais uzskats, ka mīlestības dziļums ir proporcionāls tās radītajām sāpēm, tātad – jo dziļāk cilvēks mīl, jo vairāk viņš cieš. Patiesībā iekšējs sajukums, sirdssāpes un ilgas neveicina stabilu, maigu un ilgstošu attiecību veidošanos, kaut gan tas nenoliedzami sekmē kaislīgu iemīlēšanos. Sāpes nekādā gadījumā nav tas pamats, uz kura vajadzētu būvēt savas attiecības.
Mīlestība un narkotikas
Pašas briesmīgākās savstarpējās attiecības var kalpot tam pašam nolūkam, kam spēcīgas narkotikas kalpo narkomānam. Ir sievietes, kuras izmanto apsēstību ar vīrieti, lai izvairītos no ciešanām, ko rada tukšuma izjūta, dusmas un naids. Jo mokošākas kļūst attiecības, jo vairāk tās pārņem savā varā, liedzot domāt jebko citu. Taču bez šī cilvēka arī nevar. Bez viņa sieviete noslēdzas sevī un ciešanas kļūst vēl briesmīgākas. Var pat parādīties tādas pašas izpausmes kā narkomānam, kurš kādu laiku nav saņēmis devu: nelabums, svīšana, salšana, drebuļi, nespēja loģiski domāt, depresija, bezmiegs, trauksmainība un panikas lēkmes. Nespēdama to izturēt, sieviete vai nu atjauno iepriekšējās attiecības, vai arī meklē jaunas, kas turpinās tādā pašā garā. Šādā sarežģītā situācijā bez speciālista palīdzības neiztikt. Tas varētu būt psihoterapeits vai psihologs, kurš uzklausīs un palīdzēs saprast, kas ir tas, kas rada nomācošo neapmierinātību ar sevi un dzīvi.
Nobeiguma vietā
Savstarpējās attiecības ir noslēpums, kuru neviens nekad nespēs izskaidrot pilnībā. Ieklausīsimies dižu cilvēku atziņās, ļausimies nesteidzīgām pārdomām dabā, vērosim un vērtēsim, un agrāk vai vēlāk atskārtīsim, ka patiesa mīlestība ir gaisma un dvēseles dāsnums, tajā nav nelaimes un dusmu, tā nevar nest sāpes un ciešanas. Pētījumi liecina, ka visu mīlestības pilnību un krāsainību iepazīst harmoniskas un līdzsvarotas, ar paškontroli un mēra sajūtu apveltītas personības, kas spēj samērot savas vajadzības ar reālajām iespējām. Tie ir cilvēki, kuri grib mācīties un pārveidoties, cilvēki izaugsmes procesā. Iespējams, dzīve dota tieši tādēļ, lai mēs iemācītos mīlēt.
