… iededz vienu svecīti, lai es sveču gaismiņā skatos tavā maisiņā! Kā smejies, tagad, Saeimas vēlēšanu gadā, atkal sākuši runāt par čekas maisu atvēršanu.
… iededz vienu svecīti, lai es sveču gaismiņā skatos tavā maisiņā! Kā smejies, tagad, Saeimas vēlēšanu gadā, atkal sākuši runāt par čekas maisu atvēršanu. Lai novērstu uzmanību no politiskās varas sadales valstī, atstājot to oligarhu ziņā. Viņi, kā smejies, to māti Latviju sadalīs pa gabalu gabaliem, pa ietekmes sfērām. Tikmēr mums, izsalkušajai tautai, kā kaulu pamet kārtējo skandālu. Vispirms bija Jūrmalgeita. Tagad būs čekas maisi. Apetīte augtin aug. I partijām, i tautai. Mums – ka tikai mēles patrīt! Tad vismaz ēst mazāk gribas un aizmirstas, ka nav samaksāts kārtējais komunālo maksājumu rēķins. Gan jau pirmsvēlēšanu atrakcijas tik ātri vis nebeigsies.
Tātad politiķi kaitina mūs ar tiem čekas maisiem. Un tad nu spriež, kas gan tur iekšā varētu būt. (He, kaķis maisā, kas gan cits!) Spriež, vai čekas maisu ziņas būs pilnīgas un patiesas. Ventspilī Aivars Lembergs saka – viņam būšot interesanti uzzināt, kas ir tajos maisos. Man te, Austrumvidzemē, arī būs interesanti. Neslēpšu. Bet ja nu to it kā 4500 čekas aģentu skaitā esmu es pats, Krikumu Antons? Oū! Tā, protams, būtu kļūda! Manu uzvārdu jau nu varētu izņemt pirms maisu publiskas atvēršanas. Starp citu, cik tāds pakalpojums maksā? Ir noteikti cienījami cilvēki (jāuzmeklē, jāpakonsultējas ar tiem diviem “Š”, kas pēdējā laikā viens ar otru sevišķi labi nesaprotas), kas jau šādu pakalpojumu izmantojuši. Kā smejies, kam ir naudas maisi, tie nekādi nevar čekisti baisi. Bet kas gan tajos maisos atrodas? Duraki! Tādi paši vientieši kā es, tautā iemīļotais Antoša! Tātad čekas maisu atvēršanu es traktēju kā kārtējo diversiju pret maksātnespējīgajiem.
Atceros laikus, kad gaismā nāca pirmie uzvārdi no čekas maisiem. Tas notika pirmajās atjaunotās brīvvalsts pašvaldību vēlēšanās. Ne viens vien deputāta kandidāts uzzināja, ka ir čekas aģents. Daudzi dabūja sirmus matus, tiesājās un… likumīgi pierādīja, ka nav nekad bijuši čekas aģenti. Bet reputācija bija sabojāta, vārds aptraipīts, nervi čupā. Eh! Un karjera apturēta. Cilvēkus, kā sacīt jāsaka, morāli nokāva. Arī toreiz jau melsa par čekas maisu atvēršanu. Oi, pat avīzē rakstīja! Manas laulenes Antonijas brālēns Visarions tā arī nomira pie brokastu galda ar avīzi rokā. Kā sacīt jāsaka, sirds neizturēja morālo spiedienu ar čekas maisiem. Tiesa, ja viņš arī bija čekists, tad šo savu noslēpumu paņēma līdzi kapā. Runāja jau gan, ka šis sadarbojies, bet neviens skaidri neko nezināja.
A es jums teikšu, ka mūsu pilsētā čekisti bija… cienījami cilvēki. Daudzi tagad negrib atzīties, ka ar viņiem draudzējušies. A kāda vaina ta? Ne jau velti viens rubikietis teica: “Visas sievietes bija mātes, visas bija apmierinātas.” Es jums teikšu, tagad mūsu miestā visām sievietēm vienīgā cerība esmu es. Ja gribiet, sauciet mani par “kaķi maisā”. Bet ziniet, Antons nepadosies! Ja patiesi atklāsies, ka es nāku no maisa, es cīnīšos par mūsu idejām līdz pēdējam elpas vilcienam. Apņemos un solu! Līdz gada beigām visas mūsu miesta sievietes būs mātes cerībās! Visas būs apmierinātas. Vienīgi… ar algotu darbu gan nesolos nodrošināt. Darbu mūsu, Krikumu, miestā prasiet Saeimai!
