Dzīvē ir dažādas šķiršanās, tādas – pa roku galam, it kā garām skrejošas.
Dzīvē ir dažādas šķiršanās, tādas – pa roku galam, it kā garām skrejošas. Ir šķiršanās, ko pārdzīvojam vairākas dienas, nedēļas un gadus. Tomēr vissmagākās šķiršanās ir tās, kad no cilvēka atvadāmies uz mūžu, apzinoties, ka stundām ilgi varam klauvēt pie durvīm, bet neviens tās neatvērs, varam saukt, bet neviens neatsauksies, varam zvanīt, bet neviens nepacels telefona klausuli…
Mums pieder tikai domas un atmiņas, kurās izmisīgi cenšamies neielaist šķiršanās sāpes, tomēr veltīgi. Sāp kopā pavadītais laiks, sāp apziņa, ka tas varēja būt vēl garāks, vēl ciešāks, ka tik daudz kas palika nepateikts un nepadarīts.
Šobrīd vairāk nekā jebkad saprotu, ka līdz ar manas māmulītes aiziešanu viņsaulē ir beigusies mana bērnība, jo vecākiem mēs vienmēr esam tikai bērni.
Tagad noglāstu pelēku saules sasildītu laukakmeni māmuļas koptā dārza stūrī un sajūtu viņas roku siltumu, izeju lietū, lāses rit pār manu seju… Tās ir māmuļas asaras, kas izraudātas tumšās bezmiega naktīs, domājot par mani. Raugos pilnmēness spožajā ripā un redzu manas mīļās, vienīgās, vislabākās nepiepildītos sapņus. Ieklausos, kā maigi šalko bērzu zari virs māmuļas atdusas vietas, zinu, ka klusā vakarā te noguls kādu roku likti mīlestības ziedi. Tās mīlestības, kurai tā arī nebija lemts būt tik stiprai, lai divi cilvēki paliktu kopā, tomēr tā bija kā burvība, kas palīdzēja brīžos, kad šķita, ka nav spēka piecelties, lai ietu tālāk, kas lika celties reizē ar saullēktu, lai kaut iztālēm skatītu mīļoto…
Bet mīlestībai ir vajadzīgi dzīvie, tāpēc mīliet cits citu, mīliet savus vecākus, kamēr viņi ir šajā pasaulē, jo negaidot var pienākt brīdis, kad jūs gribēsiet viņiem sacīt mīlestības vārdus, bet tos saklausīs tikai vējš, tie nolīs reizē ar pavasara lietu, novītīs līdz ar ziediem. Piedodiet, uzklausiet, izprotiet sirmās māmuļas un tēvus, viņiem dzīviem esot, jo atmiņām, lai cik tās būtu skaistas, nav vajadzīga mīlestība. To gaida dzīvie.
