Guntars Svārups: katru dienu gādā mielastu dižajiem saraiņiem. Ziemā meža zvēriem ir ļoti grūti, tādēļ mednieki aktīvi gādā par palīdzību, piebarojot tos.
Guntars Svārups: katru dienu gādā mielastu dižajiem saraiņiem.
Ziemā meža zvēriem ir ļoti grūti, tādēļ mednieki aktīvi gādā par palīdzību, piebarojot tos. Biedrības “MMK Ziemeri” mednieks Guntars Svārups jau ceturto ziemu ik dienu dodas uz mežu, lai piebarotu meža cūkas.
Dižie saraiņi, kā Guntars sauc meža cūkas, pie vīra ir pieraduši tiktāl, ka droši nāk klāt un ēd viņa sagādāto barību. Viņi pat atpazīst Guntara mašīnas skaņu. Viņš piebaro meža cūkas divās barotavās, kas pa gaisa līniju atrodas aptuveni pusotra kilometra attālumā. Pēc Guntara sagādātās barības nāk apmēram 70 lielākas un mazākas meža cūkas. Mielastam Guntars gādā graudus un kartupeļus, šad tad, lai cūkas varētu uzņemt vairāk proteīnu, arī kukurūzu. Barība medniekiem izmaksā ļoti dārgi, bet toties šīs puses mežos ir pietiekami daudz šo meža zvēru.
“Es nevēlējos pieradināt, dzīvnieki paši pamazām pierada pie manis. Aizpagājušajā gadā viņi vēl staigāja 100 metru attālumā, kad es izbēru barību. Pērn drošākie jau sāka nākt klāt. Lielās sivēnmātes kļuva drošākas tikai šogad. Vienīgi lielie kuiļi uz barotavām nenāk,” stāsta mednieks. Šobrīd meža cūku barošana Guntaram ir kļuvusi par jauku vaļasprieku. “Mednieki meža zvērus parasti baro reizi nedēļā, es savus draugus, dižos saraiņus, baroju katru dienu. Lai izliktu barību abās barotavās, patērēju apmēram pusotru stundu,” stāsta Guntars. Meža cūkas viņš brauc barot vakarā – reizēm agrāk, reizēm vēlāk, taču barība ir apēsta vienmēr.
Ja kāds ir atbraucis līdzi mašīnā, jāuzvedas klusītēm un no mašīnas kāpt ārā nevajag – cūkas uzticas tikai Guntaram.
Sākumā, ja kāds ierunājās mašīnā, meža cūkas bēga prom. Pēc tam pierada un no trokšņiem nebaidījās, tomēr visu laiku deguni bija gaisā – uzmanījās.
“Ja kāds cits nāks barot, viņas nenāks klāt, varbūt, protams, pēc ilgāka laika tās pieradīs, bet sākumā te nevienu nemanīs. Viņas pat bēg no citas mašīnas,” atklāj mednieks. Viņš stāsta, ka reizēm tiek sagaidīts jau uz ceļa. Kad viņš brauc, cūkas palaiž viņa mašīnu garām un visas bariņā, kustinot astītes, skrien pakaļ mašīnai. Reizēm tās atnāk, kad Guntars barību jau ir izlicis, tādēļ viņš, izbēris barību, trīs reizes uzsit pa spaiņa dibenu, lai arī tie, kas ir kaut kur tālāk, sadzird un nāk ēst. “No manis cūkas it nemaz nebaidās. Monotonā balsī sarunājos ar tām, lai neuztrauktu. Reizēm arī sabaru, ja kādas kaujas savā starpā. Šad tad dzīvnieki mani sabaida ar kviecieniem,” stāsta vīrs.
Guntars savus draugus pazīst. Viņš stāsta, ka ir dažas meža cūkas, kas aizstaigā līdz otrai barotavai, taču lielākoties bari katrs uzturas pie savas barotavas. Diviem saraiņiem ir izdomāti arī vārdi. Kāds klibs meža kuilis ir ticis pie vārda Ostaps, bet vienai meža cūkai, kura jau pērn pirmā sākusi nākt klāt, dots vārds Līzīte. Citas meža cūkas ir grūtāk atšķirt.
Meža cūkas Guntars sāk barot, kad sasalst zeme, un baro līdz brīdim, kad tās vairs nenāk uz barotavu. “Rudenī biedrības biedri parasti ieved barotavā kartupeļus, atbiras, kad cūkas sāk nākt uz barotavu, tad sāku arī barot. Kad nokūst sniegs, tās jau var atrast barību, ziemā gan tām ir grūti – četrus garus mēnešus visapkārt ir tikai sniegs, kaut kur tikai kūdru var nedaudz pakašņāt,” saka mednieks.
