Esmu dzimusi Latvijā, un man ir jābūt lepnai, ka esmu šīs valsts pilsone. Šie vārdi skan ļoti patriotiski. Varbūt klusībā tā arī domāju, un tā domā arī vēl daudzi citi latvieši, taču ikdienā mēs neviens tam nepievēršam pat vismazāko uzmanību.
Esmu dzimusi Latvijā, un man ir jābūt lepnai, ka esmu šīs valsts pilsone. Šie vārdi skan ļoti patriotiski. Varbūt klusībā tā arī domāju, un tā domā arī vēl daudzi citi latvieši, taču ikdienā mēs neviens tam nepievēršam pat vismazāko uzmanību. Tam vienkārši neatliek laika, jo ir taču jādomā par daudz svarīgākiem jautājumiem.
Un tomēr, reizēm aizdomājoties par šo tēmu, kļūst skumji. Mēs nākam no mazas tautas. Mūsu valstī dzīvo tikai nedaudz vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju, taču iedzīvotāju etniskais sastāvs ir ļoti raibs, un latviešu Latvijā ir tikai nedaudz vairāk par pusi, turklāt daļa mūsu tautiešu arī klejo kaut kur pa pasauli, un viņu skaits ar katru gadu zemā dzīves līmeņa un nodarbinātības problēmu dēļ arvien palielinās. Pēdējos gados no Latvijas aizbraukuši prom ir jau vismaz 50 tūkstoši cilvēku jeb divi procenti Latvijas iedzīvotāju. Jārēķinās arī ar to, ka šis skaits vismaz kādu laiku palielināsies vēl daudz vairāk, jo katrs sev vēlas labāku dzīvi – ja to nevar nodrošināt šeit, dzimtajā zemē, cilvēki izvēlas citu vietu, kur to var izdarīt daudz vienkāršāk.
Ir skumji, ka darba un labklājības meklējumos latviešiem ir jāpamet mājas, jāatstāj ģimenes, vecāki un bērni, jāmaina ierastais dzīves ritms, bet… Tāda ir dzīve… Cilvēkiem kaut kā ir jādzīvo, un, lai kā mūsu valstsvīri ir centušies, sprieduši un vērtējuši, kā lai mēģina latviešus noturēt Latvijā, tas viņiem pagaidām nav izdevies. Un ar pārdesmit latiem, kas pielikti pie minimālās algas, vai dažiem latiem pie vecuma pensijas šo problēmu viņiem vēl ilgi neizdosies atrisināt. Cilvēki šos dažus pieliktos latus nejūt, jo dzīve ir kļuvusi ļoti dārga. Ik dienu no maka ir jāizņem nevis lats vai divi, bet daudz vairāk. Valdības piedāvātie risinājumi pagaidām ir bijuši neefektīvi, un ir pat grūti pateikt, kam ir jānotiek, lai mūsu tautieši pirms braukšanas prom padomātu, vai tiešām tas ir tā vērts.
Šobrīd Latvijā laikam tikai maza daļiņa cilvēku nav aizdomājusies par došanos pasaulē meklēt laimi. Tieši tādēļ mums, tiem, kas paliek šeit, vajadzētu censties neaizmirst par to, kas mēs esam, un lepoties, ka mēs esam latvieši, ka par spīti visām problēmām mēs esam līdz šim spējuši saglabāt savu identitāti, cīnīties par savas valsts brīvību un attīstību. Un tas būtu jāatceras ne tikai mums, vienkāršajai tautai, kas Latviju sauc par savu dzimto zemi, bet arī brašajiem kungiem un dāmām, kas lemj par mūsu valsts nākotni. Tieši viņiem jāmēģina darīt viss iespējamais, lai latvieši nebaidītos lepoties par to, kas viņi ir. Man ļoti gribas cerēt, ka kādreiz tiešām ar lielu lepnumu teikt: “Es esmu latvietis!” varēsim ne tikai tie, kas esam palikuši šeit, bet tā atgriežoties teiks arī tie, kas savulaik bija devušies meklēt laimi ārzemēs.
