Trapeniešiem: dubults prieks par dvīnīšiem.
Trapeniešiem: dubults prieks par dvīnīšiem
Rīt ir Mātes diena, kad mēs katrs ar labām domām atceramies vai dodamies pie savām māmiņām. Trapeniešu Baibas un Intara DzelzskalējuKalēju ģimenē šogad tie ir īpaši svētki, jo pirms dažiem mēnešiem viņi kļuva par brīnišķīgu dvīnīšu – Emīlijas un Everta – vecākiem.
Dvīnīši pasaulē nāca 26.februārī. Baibai 28.februārī bija 30 gadu dzimšanas diena, tādēļ tā bija brīnišķīga dāvana – turklāt dubulta! Abiem vecākiem arī rados ir dvīņi. Intara tēvam ir dvīņumāsa, Baibas vecvectēvam – dvīņubrālis, bet dzīvoklī, kur dzīvo DzelzskalējuKalēju ģimene, agrāk dzīvoja dvīņi – arī puika un meitene.
“Protams, sākumā gaidījām vienu mazuli. Kad ārste paziņoja, ka mums būs divi – bijām šokēti. Bet gaidīšanas laikā pieradām pie domas, ka uzreiz būs jārūpējas par diviem. Manam tēvam Everts ir pirmais mazdēls, par ko viņš ir ļoti lepns,” saka B.DzelzskalējaKalēja.
Jau gaidot pirmo bērniņu, Baibai un Intaram teica, ka būs puika, bet piedzima meitiņa – Marta. Tagad viņai ir jau pieci gadi. “Sākumā viņai bija ļoti grūti pierast, ka ģimenē ir vēl divi mazuļi. Mums ir ļoti labas attiecības ar kaimiņiem. Pirms dvīņu piedzimšanas strādāju Gaujienas internātpamatskolā, tāpēc mans darba laiks bija ļoti garas stundas. No rīta septiņos devos uz darbu, vakarā mājās biju apmēram deviņos. No rīta Marta palika vēl gulēt, bet vienmēr kāds kaimiņš atnāca viņu pamodināt un pavadīt uz skolu. Visi par viņu rūpējās. Viņai ir grūti saprast, ka, ienākot mūsu dzīvoklī, tagad visi vispirms dodas apraudzīt dvīnīšus. Bet nu jau Marta ir pieradusi, ka viņai ir arī brālītis un māsiņa. Tas, kurš no dvīņiem mazāk raud, ir Martas tās dienas bērns,” stāsta māmiņa.
Baiba un Intars Dzelzskalēji – Kalēji atzīst, ka dvīnīšiem ir savas atšķirīgās rakstura iezīmes, ko jau tagad var ievērot. Emīlija ir pacietīgāka nekā brālis.
Viņa var ilgi ciesties, bet, ja kaut ko vajag, ir ļoti uzstājīga. Everts ir klusāks nekā māsa, bet nav tik pacietīgs – viņam visu vajag uzreiz. Bet abiem ļoti patīk kopā ar vecākiem vizināties automašīnā. “Mēs savus dvīnīšus varam atšķirt bez pārpratumiem, bet tie, kam sajūk, atšķir mazos pēc zeķīšu krāsas,” saka abi.
Baiba atklāj, ka agrāk pašai Mātes diena nebija nozīmīgi svētki, bet domas mainīja, kad pirms vairākiem gadiem pati kā māmiņa saņēma pirmo apsveikumu. “Vienmēr apsveicu pati savu māmiņu, jo tas ir mans pienākums, bet bija patīkami izjust, ka kādam arī pret mani ir pienākums. Manuprāt, Mātes diena ir skaisti un vajadzīgi svētki. Sieviešu dienā ir svētki visām sievietēm – gan jaunām meitenēm, kad sievietēm gados, jo ne visas sievietes ir mātes. Protams, ne visas mammas attaisno šā vārda nozīmi, bet tās mammas, kas to ir pelnījušas, bērni Mātes dienā atceras. Arī es gāju uz skolu, lai skatītos, kā Marta uzstājas Mātes dienai veltītā koncertā. Tās man kā mātei ir īpašas izjūtas – redzēt, kā savs bērns uzstājas,” norāda B.Dzelzskalēja – Kalēja.
Strādājot internātpamatskolā, Baiba audzēkņu acīs daudzreiz ir redzējusi neizsakāmas ilgas pēc mājām un mātes mīlestības, bet – diemžēl tās paliek tikai ilgas un netiek piepildītas. “Ir sāpīgi noraudzīties, kā bērni internātskolā gaida savas māmiņas. Viņi vēlas tās apsveikt, pasniedz pašu veidotas apsveikumu kartītes, bet pēc īsa laika māte to izmet atkritumu tvertnē, jo viņai tas ir vienaldzīgs. Tad neizsakāmi sāp sirds, jo katrs no šiem bērniem ilgojas pēc savām mājām – vienalga kādām, bet mājām. Un viņos ir neizsakāma cerība, ka kādreiz vecāku attieksme mainīsies, bet – tā nemainās. Skumjākais ir tas, ka šajās ģimenēs vēsture atkārtojas, jo arī šo vecāku bērni domā, kā savus bērnus iekārtot internātskolā,” saka B.Dzelzskalēja – Kalēja.
Baiba domā, ka svarīgākais bērniem ir iemācīt izpratni par lietām un darbībām, jo izpratne par dzīves pamatvērtībām, atļautais un neatļautais saviem bērniem ir jāiemāca vecākiem, nevis skolā. “Bērnā ir tas, ko viņam ieaudzina ģimenē. Par mani vecāki bērnībā ļoti rūpējās. Viņi man vienmēr mācīja: dari tā, lai tev pašai un mums par tevi nebūtu kauns. Manuprāt, tā arī ir, jo daudz ko darām tādu, kā sekas tajā brīdī neizprotam. Reizēm pašai ir bijis jāizvēlas: mācīties vai nemācīties, darīt vai nedarīt, bet tādos brīžos vienmēr atceros vecāku mācīto patiesību un izdaru attiecīgu izvēli, lai attaisnotu uz sevi liktās cerības. Šo patiesību mācu arī Martai un mācīšu abiem dvīnīšiem,” saka B.Dzelzskalēja – Kalēja.
Jautāti, cik daudz māte un tēvs var piedot saviem bērniem, Baiba un Intars atzīst, ka bezgalīgi daudz. “Šajā gadījumā piedošanai laikam nav robežu – gan garīgās, gan materiālās lietās. Domāju, ka maz kuriem vecākiem tādas ir, jo tas tomēr ir viņu bērns. Katrai mammai ir jānovērtē savi bērni un viņu spējas, ieguldot bērnos darbu, laiku un finanses, jo pēc tam tas attaisnojas,” ir pārliecināti vecāki.
