Manu kaķīti sauc Pēcis. Viņš ir melns ar baltām ķepiņām, gluži kā dziesmiņā “Kaķīt’s mans – melns ar baltām ķepiņām”.
Manu kaķīti sauc Pēcis. Viņš ir melns ar baltām ķepiņām, gluži kā dziesmiņā “Kaķīt”s mans – melns ar baltām ķepiņām”.
Es un mans kaķītis ejam pastaigāties pa pļavu, un mans kaķītis parasti man aizskrien pa priekšu. Mans kaķītis Pēcis vasarā, kad vedam govis uz ganiem, nāk mums līdzi. Citreiz, kad nākam no ganiem, jānes uz mājām klēpī. Mans kaķītis, peļu junkurs, man ir ļoti, ļoti mīļš.
Karīna Driķe, Mārkalnes pamatskolas 3.klase
Pūkainītis
Reiz kādā zooveikalā mājoja mazs, pelēks kaķēniņš. Viņš sapņoja par gādīgu saimnieku, ģimeni un māju.
Kādu dienu veikalā ienāca māte ar mazu dēliņu, kurš, ieraudzījis kaķēnu, no prieka sita plaukstas. “Māmiņ! Pirksim šo! Nu, lūdzu!” zēns lūdzās. “Labi, dēliņ, lai notiek,” piekrita māte un nopirka kaķēnu.
Pēteris nosauca kaķēnu par Pūkainīti, kopa un baroja to, izlaida mazo ārā un, tiklīdz tas ieņaudējās, ielaida atpakaļ.
Bija pienācis rudens. Kaķēns jau bija izaudzis, un vairs nevēlējās spēlēties. “Mammuci, viņš ir garlaicīgs!” zēns sūdzējās. Kādu dienu Pēteris izlika kaķēnu uz ielas. Lija. Stipri lija.
“Es gribu mājās!” kaķēns ņaudēja, trīcēdams no aukstuma, bet durvis neviens vaļā vairs nevēra. Pūkainītis ņaudēja visu dienu, taču iekšā viņš netika. Tad Pēteris pa logu uzsauca kaķim: “Es tevi negribu, dzirdi? Vācies prom!” Pūkainītis bēdīgs aizčāpoja projām! Viņa sapnis bija miris.
Kaķēns, klaiņodams apkārt, atrada vecu māju un tajā nelielu reņģu bundžiņu, kā arī mazu, pūkainu sedziņu. Pūkainītis paēda, apgūlās un pie sevis nodomāja: “Ja jau tā, tad man neviens cilvēks nav vajadzīgs! Pats tikšu galā!”
Aizsargāsim dzīvniekus, nevis darīsim tiem pāri!!!
