Esmu starp mūsu daudzgalvainās valsts pilsoņiem, kam, neatkarīgi no nodarbošanās, arvien vairāk prātu vajadzētu nodarbināt, domājot par gaidāmajām 9.Saeimas vēlēšanām.
Esmu starp mūsu daudzgalvainās valsts pilsoņiem, kam, neatkarīgi no nodarbošanās, arvien vairāk prātu vajadzētu nodarbināt, domājot par gaidāmajām 9.Saeimas vēlēšanām.
Būšu godīga, sakot, ka naktīs guļu ciešā miegā, jo neļaujos garām analītiskām pārdomām par partiju piedāvāto deputātu kandidātu listēm, par to, kurš oranžs, zaļš, balts vai zils. Necenšos neko salīdzināt un pareizi izsvērt, lai gan droši vien vajadzētu.
Man vienkārši ir apnikusi šī partiju dižošanās, cik mēs labi un labiņi, cik izdarīgi un visnotaļ izlēmīgi, cik daudzsološi. Politiskās reklāmas kā sniega lavīna gāžas no televizora ekrāna, kur cits par citu viedāki vīri liela cits citu. Protams, bez ietekmīgas reklāmas kampaņas cerēto rezultātu nesasniegt, tomēr man nav pārliecības, ka tos pašus vārdus viņi teiks arī tad, kad vēlēšanas jau būs aiz muguras, jo ir daudz piemēru, kas par to liecina.
Nedodu garantiju, ka, tiklīdz starp jaunievēlētajiem deputātiem vidū izcelsies kārtējais viedokļu karš, starp viņiem nebūs tādi, kas, gluži kā uz naglas uzsēdušies, nelēks kājās un, paķēruši portfeļus, nemetīsies laukā no sēžu zāles. Tā ir visai izplatīta parādība, ka daļa deputātu četru gadu laikā mainās līdzīgi hameleoniem. Statistika liecina, ka 25 procenti no viņiem ne tikai pieskaņojušies citiem politiskiem uzskatiem, bet pat pametuši pašaizliedzīgo vienkāršās tautas aizstāvju rindas. Katrs mēs klusībā vēlamies dzīvot labāk nekā līdz šim, arī algā saņemt vairāk nekā līdz šim, tomēr laikā no vienas Saeimas vēlēšanām līdz otrām, radusies pārliecība, ka viens otrs deputāts balsošanai izvēlēto labo vai kreiso roku cilājis tikai tāpēc, lai gūtu pašlabumu – pieklājīgu algu, prēmiju, visbeidzot – arī pensiju. Vēl kāds, izmēģinājis laimi vienā, otrā, trešā, ceturtā partijā, brīdi vaļojies kādā ne jau zemē metamā amatā, sapratis, ka bez lielās politikas neiztikt gluži kā bez sātīgām pusdienām, tāpēc atkal nolēmis izbaudīt vilinošās politiķa dzīves smeķi.
Mazu puišeļu jokiem līdzinās pieaugušu ģimenes tēvu – politiķu sacensība, ko iespējams novērot pat svinīgos pasākumos, piemēram, kuram seko ietekmīgāks masu medijs, kurš tiek filmēts ar jaudīgāku videokameru vai fotografēts pareizā rakursā un tamlīdzīgi. Īstas citam cita pārtrumpošanas sacensības. Sportisti varētu pamācīties.
Apzinos, ka mans pienākums ir doties uz vēlēšanām, jo, ko paši ievēlēsim, tā dzīvosim, bet tā gribas balsot par personālijām, nevis par konkrētas partijas sarakstu, kurā kandidātu uzvārdi vairāk vai mazāk sakārtoti tā, lai būtu gan tā dēvētie astes vilcēji, gan vidus stūmēji, gan priekšā stāvētāji. Nevienam nav liegts platu smaidu, solījumiem pilnu muti doties art politikas lauku, tomēr es to negribu.
