Vakar bija Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 17.gadadiena.
Vakar bija Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 17.gadadiena. Pagājuši 204 mēneši jeb 6205 dienas, kas aiznesušas pagātnē sajūsmas asaras par saviļņojošo 4.maiju, kad Saeimas deputāti balsoja par valsts neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika ir zuduši daudzi ideāli, mainījušās vērtības. Tomēr neatkarība un brīvība ir tikpat svarīga visiem. Tiesa, tagad katrs vairāk domā un rūpējas par savu personisko brīvību. Turklāt katrs to saprot un vērtē citādi.
Šajos gados, it sevišķi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, ir bijusi strauja ekonomiskā attīstība. Diemžēl arī augsta inflācija. Par valsts iedzīvotāju labklājību, par sabiedrības vienotību ir maz gādāts. Var, protams, priecāties, ka pieminekļa nemieri izraisīti Igaunijā, nevis Latvijā. Tomēr situācija mūsu valstī būtiski neatšķiras, jo pretrunas sabiedrībā ir tādas pašas. Nepilsoņi ieklausās Krievijas masu saziņas līdzekļos un Kremļa atbalstītājos, tāpēc viņi gan dzīvo kopā ar mums, bet domā citādi. Ar to ir jārēķinās. Ko panāca Igaunijas valdība, aizvācot Aļošas monumentu, turklāt skaidri apzinoties sekas? Sabiedrība ir vēl sašķeltāka nekā iepriekš. Paruna vēsta, ka no naida var akmeņus cietokšņiem velt, bet māju var tikai no smaida celt. Kurš pasmaidīs pirmais?
Pamatoti var pārmest Krievijai, ka tā aizstāv savus tautiešus, līdz ar to arī grautiņus un marodierismu Tallinā. Tomēr nevar neatzīt, ka cittautiešiem dzīvot svešā zemē nav viegli. Tad ir labi, ja jūt morālu atbalstu. Domāju, kāpēc Latvijas valdības atbalstu nejūt uz Īriju, Angliju un citām valstīm strādāt aizbraukušie latvieši. Viņi arvien vairāk zaudē saikni ar dzimteni, tāpēc daudzi te vairs neatgriezīsies. Acīmredzami ir zaudējusi jēgu Jāņa Jaunsudrabiņa atziņa, ka labāk būt dzimtenē nabagam nekā svešumā bagātam. Iespēja nopelnīt cilvēka cienīgu algu ļauj justies ne vien brīvam un neatkarīgam, bet arī novērtētam. Diemžēl Latvijā daudzi jūtas lieki un savai valstij nevajadzīgi.
