“Mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Vieni būs tādi, kas teiks – kaut kur dzirdēti vārdi un nepiegriezīs tiem nekādu vērību, citi – tik tiešām katru dienu apgūst ko jaunu, vēl citi uzskata, ka jau pietiekami daudz zināšanu guvuši bērnībā un jaunības gados.
“Mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Vieni būs tādi, kas teiks – kaut kur dzirdēti vārdi un nepiegriezīs tiem nekādu vērību, citi – tik tiešām katru dienu apgūst ko jaunu, vēl citi uzskata, ka jau pietiekami daudz zināšanu guvuši bērnībā un jaunības gados. Ir arī tādi, kas domā, ka viņu gadu skaits un dzīves pieredze ir pietiekami liela, lai tikai mācītu citus.
Pēdējais laikam ir tas visbriesmīgākais variants, jo jaunajai paaudzei nu pašai jāizlemj, vai gudros padomus pieņemt vai nepieņemt. Un nekādu izglītību apliecinošu dokumentu šie padomi arī nedod. Kaut gan jaunas zināšanas katru dienu apgūt var arī “bez papīra”.
Cilvēki visi grib būt brīvi. Vai visi saprot, ka vienīgā patiesā cilvēka brīvība ir izvēlēties domāšanas veidu, attieksmi? Tāpēc varbūt ir tādi, kas izvēlas visu mūžu mācīties un ir tādi, kas ieklausās tikai vecākās paaudzes padomos. Tam, kas visu mūžu mācās, neko nenozīmē tas, kā viņu sauc – par skolēnu, mācēnu vai mūžīgo studentu. Pēdējam nosaukumam gan tāda negatīva pieskaņa, bet šodien tas nav retums, kad augstskolas lekcijas apmeklē pavisam sirmas galvas.
Ir daļa cilvēku, kas ir aptvēruši, ka viņi nedrīkst iesnausties ne mirkli, jo tiklīdz viņi pārtrauks izglītoties, tā momentā iekļūs riska grupā – pievienosies tiem, kuri jau ir “aiz borta”. Tai daļai, kura ir aptvērusi izglītošanās nozīmi, laikam ir vienalga, ka zināšanu nepieciešamību nosaka ne tikai paša vēlēšanās, bet arī straujā jauno tehnoloģiju ienākšana ikdienā, vispārējā globalizācija, demogrāfiskās pārmaiņas, kuras cilvēkam rada iespēju pagarināt darbaspējas laiku. Taču speciāli pētījumi rāda, ka, lai cik dīvaini tas nešķistu, valstī palielinās analfabētisms un ir tādi, kas tikai 25 – 30 gados attopas, ka palikuši bez pamatizglītības. Diemžēl līdz šim tāds pamanāms atbalsts no valdības bijis tikai bezdarbnieku pārizglītošanai. Bet varbūt viņi ir bezdarbnieki arī tāpēc, ka iepriekš nav gribējuši mācīties? Un tagad, ja viņi arī kur mācās, tad tikai tāpēc, ka citu jau neko nav ko darīt. Ir cilvēki, kas mācās visu mūžu, dienu dienā. Viņiem tas ir tāds standarts, dzīves nepieciešamība vai arī nav, ko darīt?
Kurš to īsti zina. Tikai tas jau sen nonācis valsts interešu lokā, ir izveidotas visādas pieaugušo izglītības apvienības, aģentūras, ar to nodarbojas daudzi. Tērē un dala naudu. Strīdās par naudas sadalīšanas pareizību vai nepareizību.
Pieaugušo izglītība nav vienīgais nosaukums. Ir arī mūžizglītība. Tas jau ir pavisam nopietni. Eiropas Savienībā jau kopš 2000. gada spēkā ir pamatdokuments mūžizglītības jomā – “Mūžizglītības memorands”. Tas darbojas arī pie mums. Tikai jau apzināts, ka ES struktūrfonda programmu sadalījumā 2007. – 2013.gada periodā pārāk maz uzmanības pievērsts cilvēkresursiem.
Ja nebūtu vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem jau pati ikdiena pierādījusi, ka zināšanu apguve katru dienu mūža garumā par ļaunu nenāk, nebūtu, par ko citiem strīdēties. Problēmu jau netrūkst ikdienā, rūpējoties par to, lai jaunā paaudze iemācītos lasīt un skaitīt. Tikai – tādā pasaulē mēs nu dzīvojam un jāatzīst, ka labi vien ir, ka atrodas arvien vairāk cilvēku, kuri vēlas mācīties visu mūžu gandrīz katru dienu. Cilvēki, kurus neapmierina, ka viņi prot tikai rakstīt un ir iemācījušies dažas definīcijas. Viņu lasītprasme novedusi pie daudziem jautājumiem, uz kuriem radusies nepieciešamība gūt atbildes. Šiem cilvēkiem pašiem visu laiku bijis nepietiekams vecākās paaudzes locekļu teiktas – tas tev der un tas tev neder. Pie tam ir taču daudz patīkamāk satikties ar “gudru veci”, ne ar “vecu muļķi”.
Šoreiz iztiekam bez gudru plānu apspriešanas, tikai vēlreiz atzīstam labo, ka ir cilvēki, kas pareizi uz sevi attiecinājuši vecumveco teicienu “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Sākumā minēto cilvēku tipu vidū palika nepieminēts vēl viens – mūsu vidū joprojām ir tādi, kas uzskata, ka mūžu dzīvo, mūžu mācies, bet tāpat muļķis nomirsi. Nu, kā skatās uz šo piebildi. Var arī tā – ja viņi visu mūžu nemācītos, tad varbūt nemaz nesaprastu, ka ir muļķi.
Vienalga, ko lemtu valdība vai Eiropas Savienība, par mūžizglītības nepieciešamību jāizšķiras katram pašam, jo tas vairs nav nekāds obligātais pasākums, kurā neizbēgami jāpiedalās. Lasīt un rakstīt iemācās bērnībā, bet vai turpināt apgūt zinības visu mūžu?
