Kad latviešu literātu aprindās izskanēja Rimanta Ziedoņa vārds, visiem tas vairāk vai mazāk saistījās ar viņa tēva dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdu.
Kad latviešu literātu aprindās izskanēja Rimanta Ziedoņa vārds, visiem tas vairāk vai mazāk saistījās ar viņa tēva dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdu. Pati esmu bijusi lieciniece teiktajam, ka puisim esot kolosāli veicies, jo viņš varot, ja ne turēties blakām tēva slavai, tad vismaz būt tēva ēna.
Blakus Imantam Rimants noteikti ir turējies, bet nekad nav slēpies tēva ēnā vai sildījies viņa slavas saulē. Rimants ir pats sava ceļa gājējs, kam piemīt savs dzīves redzējums un notikumu vērtējums, spēja mūsu mazajā latviešu tautā saskatīt ārmalniekus – cilvēkus, kuri dzīvo un domā citādāk nekā pieņemts. Iespējams, tieši tāpēc šobrīd lasītāju pieprasīta ir viņa grāmata “Paradoksālā Latvija”.
“Piederu ļaudīm, kuri visu mūžu nevēlas pavadīt, strādājot tikai priekšnieku labā. Gribu, lai mans darbs būtu manis paša labā, lai tas man šķistu interesants un sagādātu prieku. Nespēju sevi iedomāties visu laiku sēžam pie galda. Man vajag izkustēties, lai ieraudzītu un atklātu kaut ko jaunu. Vajag ceļot!”
Latviešiem pietiek savdabju
“Pirms astoņiem gadiem biju Austrālijā, kur tikos ar krokodilu mednieka Dandija prototipu – emigrantu no Latvijas Arvīdu Blūmentālu, kurš pērn aizgāja mūžībā. Pēc tikšanās ar viņu uzrakstīju grāmatu “Nacionālais dēkainis – krokodilu mednieks”,” stāsta Rimants. Grāmata ir vēstījums par cilvēku, kurš savā mūžā nomedījis apmēram 40 000 krokodilu, pārzinājis četras valodas un savā būtībā bijis liels dēkainis, kurš automašīnas bagāžniekā audzējis rozes, pēc sludinājuma ievietošanas avīzē apprecējis īstu vācu baronesi, kura ieradusies pie līgavaiņa ar 40 kurpju pāriem un vairākiem kažokiem. Jāpiebilst, ka baroneses izredzētais mitinājies topāzu racēju atstātā alā.
“Grāmata man lika aizdomāties, ka šādus cilvēkus – savdabjus – iespējams meklēt tepat Latvijā. Atklājās, ka Gulbenes rajona Velēnā savulaik ir dzīvojis vīrs uzvārdā Ploks – pamatoti uzlūkojams par pirmo latviešu kaskadieri, jo ar motociklu veicis dažādus trikus. Viņš pirmais Latvijā uzmeistarojis treileri – mājiņu uz riteņiem un, to pievienojot motociklam, apbraukājis visu pasauli. Tas atkal ir pamats jauna dēkaiņa piedzīvojumu atklāsmei. Tiesa, Latvijā šādu dzīves izaicinātāju nav nemaz tik daudz.”
Rimants atklāj, ka viņam ārkārtīgi patīk tikties un runāties ar dažādiem cilvēkiem. “Šis jaunu tikšanās meklējumu un izzināšanas process man sagādā prieku. Braucieni mani uzlādē. Ja kādu laiku neesmu nekur bijis, jūtos noguris.”
Par visu, kas ir mežos
Kopā ar tēvu I.Ziedoni Rimants sarakstījis grāmatu “Mežu zemē Latvijā”, lai ikvienam ļautu iepazīties ar visām tām dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām, kas sastopamas mežos.
“Man “Latvijas valsts meži” izteica priekšlikumu izveidot apkopojošu grāmatu par visu, kas saistīts ar mežiem. Likās, ka būs garlaicīgi rakstīt ceļveža tipa grāmatu, tāpēc izraudzījos citu izteiksmes veidu. Kopā ar mežu darbiniekiem divus trīs gadus braucām pa dažādiem mežiem. Mani inresēja viss. Ja ieraudzīju kādu dižkoku, tad noteikti iegāju tam tuvējā mājā, lai parunātos ar tās saimniekiem, kuri noteikti zināja kādu nostāstu par to. Pārliecinājos, ka Latvijā skaistas vietas ir visur, ne tikai Siguldā. Tagad zinu, kur varu aizbraukt kopā ar ģimeni un justies neviena netraucēts.”
Rakstnieks nenoliedz, ka ir Rīgai piederošs. Ja pirms 25 gadiem kāds teiktu, ka viņš rakstīs grāmatu par mežiem, Rimants tam neticētu.
Rimantam ir līgums ar Aizsardzības ministriju, ka viņš uzrakstīs grāmatu par Latvijas Austrumu robežu, kas nav tikai valsts robeža vien. Tas būs izdevums par Latviju kā Eiropas Savienības robežvalsti.
“Nerakstīšu politizēti vai karojot par Abrenes atgūšanu. Stāstīšu par to, ko nozīmē dzīvot pierobežā, par notikumiem un cilvēkiem. Daudz laika esmu pavadījis Jāņa Misiņa bibliotēkā, lai kaut ko vairāk uzzinātu par Latgali. Grāmata par austrumu robežu noteikti būs publicistiska. Mans mērķis nav vaimanāt un dramatizēt dzīvi, bet aprakstīt to tādu, kāda tā ir, tāpēc, dodoties austrumu robežas iepazīšanā, tiekos ar dažādiem cilvēkiem, piemēram, ar latgaliešu dzejnieku Antonu Šlišānu, kurš tuvējā apkārtnē pazīst katru cilvēku un koku, ar Baltinavas vidusskolas direktoru Imantu Slišānu un daudziem citiem Kaplavā, Demenē, Dagdā, Indrā un citur. Arī pierobežā ir cilvēki, kas iekopuši lielas zemes platības un, kuļoties kā pa sviesta spaini, arī izkūlušies no bezcerības.”
Neatzīst jēdzienu “province”
Robežas iepazinējs ar jaušamu smeldzi stāsta par ceļiem Latgales pusē, kas ved uz mājām, kuru vairs nav, par tukšumu, kas strāvo no logu ailēm.
“Novadu veidošana daudzviet radīs tukšumu. Pieļauju, ka pēc vairākiem gadu desmitiem no Latvijas kartes var izzust Dagdas pilsētas vārds. Pirmais vilnis, kas radīja pamestību laukos, bija laiks, kad veidojās kolhozi. Cilvēki no nomalēm lauzās uz centru – radās ciemati. Otrais vilnis saistīsies ar novadiem, tikai šoreiz mazāk nozīmīgi kļūs pagastu centri. Manuprāt, vietās, kur vajag noturēt dzīvību, cilvēkiem vajadzētu piemaksāt, lai viņi neaiziet, lai paliek Latvijā. Lai šodien dzīvotu laukos, ir vajadzīgs daudz naudas. Nenosodu tos, kuri virzās uz lielo ūdensgalvu Rīgu. Tas ir labāk, nekā pamest Latviju pavisam. Neatzīstu jēdzienu “province”, jo Latvija ir pietiekami maza, lai tajā provinču nebūtu vispār. Esmu liels Latvijas patriots, tāpēc baidos, ka Latvijas var nebūt. Būs nosaukums un teritorija, bet nebūs cilvēku, kas noturēs un saglabās latviskumu, ja pāri Latvijai sāks staigāt no ārvalstīm ieplūdušais darbaspēks. Jau tagad lielas zemes platības Latvijā iepērk zviedri. Viņi šīs zemes tur kā izdevīgu pārdošanas objektu. Manuprāt, mums nav pareiza tūrisma koncepcija, lai gan tūrisms varētu būt Latvijas potenciāls. Mēs domājam par Doma baznīcu un tamlīdzīgi, bet līdzīgi objekti ir katrā Eiropas mazpilsētā. Latvija ir ainaviski bagāta, ne pārāk apdzīvota, ekoloģiski nepiesārņota, lūk, priekšrocības, kas jāizmanto.”
Piemīt vizuālā domāšana
Rimantam ir arī savi spriedumi par latviešu literatūru, lai gan detalizēti viņš tās norisēm neseko. “Daudzi mani vienaudži, kas savulaik rakstīja, to vairs nedara, jo uzskata, ka tas nav izdevīgi. Arī pats rakstniecībā ievēroju laika pārpalikuma principu. Ar varu no sevis neko laukā nespiežu. Lai gan pamazām rakstīšana sāk atjaunoties, tomēr literatūrā joprojām ir saglabājusies bedre. Ar rakstīšanu vien pelnīt nevar. Šobrīd es piecus gadus dzīvoju no līgumdarba līdz līgumdarbam, bet cik ilgi tā būs? Esmu atteicies no dzejas rakstīšanas, jo tā prasa koncentrēšanos, bet man viss iet plašumā. Citādāk ir ar daiļprozu, kur var rakstīt, kā vien vēlas, var fantazēt un melot. Man bija iecere uzrakstīt grāmatu par iedomātu rajonu, kāda Latvijā vispār nav. Uzrakstīt, kādam tam vajadzētu būt, intervēt neesošus priekšniekus un tamlīdzīgi.”
Rimantam piemīt vizuālā domāšana, tāpēc viņš atzīst, ka neejot uz dzejas vakariem, jo slikti uztverot cita lasītu dzeju. “Grāmatas labprātāk lasu pats, jo tas ļauj vaļu iztēlei. Satiktos cilvēkus daudz vairāk vajadzētu fotografēt un filmēt, jo dažkārt viņu žesti izsaka vairāk par vārdiem.”
Rakstnieks apzināti meklē saistošos akcentus, kas palīdz saistīt Latviju ar pārējo pasauli. Viņš stāsta par Zentas Mauriņas dzīvesbiedru Konstantinu Raudivi – filozofu, kurš ierakstījis mirušo balsis. “Tagad viņš kļuvis par popmūzikas karali, jo kāds repa mūzikas piekritējs viņa ierakstus izmantojis muzikālā projektā.” Rimants nenoliedz, ka arī viņu interesē spoku stāsti un paralēlās enerģijas, bet šo jomu viņš uzskata par pārāk plašu, lai spētu izsekot. “Diemžēl mums nav rakstiskas vispusīgas un pilnīgas informācijas par šīm pasaulēm, jo ir gadsimtiem ilgi pārrāvumi,” prāto Rimants.
Šobrīd rakstnieks un publicists gaida sēņu laiku, lai pavizinātos ar šaursliežu bānīti Gulbene – Alūksne, par kuru ir daudz dzirdēts.
