Baltijas valstīs cilvēki citiem – gan svešiniekiem, gan
tuviniekiem – palīdz vidēji 10 reižu mēnesī. Cilvēkiem
lielāku psiholoģisko komfortu rada tieši palīdzēšana kādam
citam, nevis palīdzības pieņemšana, kad tā vajadzīga sev pašam.
Turklāt visās trīs valstīs pozitīvās emocijas ir 1,5 reizes
spēcīgākas, kad ir palīdzēts otram, nevis saņemta palīdzība,
liecina If Apdrošināšana veiktais “Palīdzības indeksa”
pētījums.
Latvijā un Lietuvā palīdz biežāk
Pastāv vispārējs pieņēmums par to, ka cilvēki Ziemeļu un
Baltijas valstīs ir atturīgi un arī neizpalīdzīgi. Taču If
Apdrošināšanas aptaujas dati liecina par pretējo – Baltijā
cilvēki palīdz citiem vidēji 10 reižu mēnesī. Visās valstīs
katrs aptaujātais ik mēnesi bija 6–7 reizes palīdzējis
draugiem un radiem, kā arī 3–4 reizes – svešiniekiem.
Cilvēki lielākoties izpalīdz ikdienas situācijās, piemēram,
palīdz nomainīt automašīnas riepu, pieskata bērnus, panes
iepirkumu maisiņus, aizdod naudu, pārvieto bērnu ratiņus, arī
neatsaka padomu vai konsultē utt.
Pētījuma veicējs un tā metodoloģijas autors Latvijas
Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes
psiholoģijas profesors Ivars Austers stāsta, ka salīdzinot
rezultātus starp Baltijas valstīm, tika konstatēts, ka biežāk
mēdz palīdzēt Lietuvas un Latvijas iedzīvotāji. Kopumā aptaujas
dalībnieki Lietuvā atklāja, ka palīdzējuši citiem vidēji 11
reižu mēnesī, savukārt Latvijā – vidēji 10 reižu
mēnesī, bet aptaujātie Igaunijā – vidēji 8,5 reizes.
Latvijā aptaujātie cilvēki atzina, ka viņiem ir daudz
pierastāk un ērtāk palīdzēt kādam savā iekšējā lokā –
tuviniekiem un draugiem, bet situācijās, kad palīdzība
nepieciešama svešiniekam, ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai pieņemtu
lēmumu par došanos palīgā. Cilvēki arī atklāja, ka vairāk ir
gatavi palīdzēt konkrētām cilvēku grupām – bērniem,
grūtniecēm, cilvēkiem no tā saucamajām “riska grupām”,
toties krietni mazāka ir vēlme palīdzēt alkoholiķiem un
uzmācīgiem ubagotājiem. Svešiniekiem cilvēki visbiežāk mēdz
palīdzēt spontāni, reaģējot kādā īpašā situācijā vai
apstākļos.
Pētījums arī apliecina, ka vēlme palīdzēt nav saistīta ne
ar kādām demogrāfiskām atšķirībām. Visās trijās valstīs
palīdzību cilvēki bija snieguši neatkarīgi no vecuma, dzimuma,
etniskās piederības vai ienākumu līmeņa – šie
demogrāfiskie faktori nenoteica atšķirības izpalīdzēšanas
biežumā.
Palīdzot citiem, cilvēks kļūst laimīgāks
Kāpēc cilvēki palīdz citiem? “Tāpēc, ka, palīdzot citiem,
cilvēki gūst pozitīvas emocijas, tas ir, kļūst laimīgāki.
Laimes rādītāji (kas aprēķināti, no pozitīvas pieredzes
izteiktības atņemot negatīvas pieredzes izteiktību) vienmēr bija
pozitīvi: kad cilvēki palīdz kādam citam, pozitīvas emocijas ir
pārsvarā, tas ir, visās trīs valstīs laimes rādītāji bija
aptuveni 1,5 reizes augstāki tad, kad cilvēki bija snieguši
palīdzību, nekā tad, kad paši to saņēmuši. Tas nozīmē, ka
pozitīvās emocijas ir arī 1,5 reizes spēcīgākas, kad cilvēki
kādam sniedz, nevis pieņem palīdzību,” stāsta Ivars Austers.
Dati no visām trim valstīm liecina vēl par to, ka, domājot par
palīdzības sniegšanu, tiek iegūts pozitīvs paštēls. Pētījumā
ir vērojamas atšķirības starp minēto palīdzēšanas reižu un
tās saņemšanas reižu skaitu. Lielā un reprezentatīvā izlasē
šiem skaitļiem būtu jāsakrīt, un šis ir labs piemērs tam, kā
uzlabot savu paštēlu, respektīvi, mums ir tieksme pārspīlēt
tikai to, ko augstu vērtējam.
Lepnums, iedvesma un kompetences izjūta
“If Palīdzības indeksa” pētījums ļāva arī noteikt
būtiskākās pozitīvās emocijas, ko cilvēki izjūt, palīdzot
citiem. Visbiežāk tika minētas tādas emocijas kā lepnums,
lielākas pašnozīmības apziņa, iedvesma un kompetences izjūta.
Cilvēki arī atzina, ka šīs emocijas kļūst spēcīgākas
palīdzības sniegšanas, nevis saņemšanas brīdī.
Kā zināms, laime slēpjas sīkumos un vienkāršās lietās.
Pētījuma rezultāti parādīja ļoti līdzīgu korelāciju visās
trīs valstīs: tika novērota pozitīva korelācija starp
palīdzēšanas biežumu un pozitīvo emociju intensitāti
palīdzēšanas brīdī. “Šī sakarība apstiprina vispārīgu
sociālās psiholoģijas atklājumu par to, ka cilvēki nekļūst
laimīgāki, īstenojot tikai lielos dzīves mērķus, kā laulības
noslēgšana, bagātības nodrošināšana, nekustamā īpašuma
iegāde vai doktora grāda iegūšana. Tie visi ir svarīgi, tomēr
tieši “mazie” ikdienas notikumi dod vislielāko ieguldījumu
laimīgai dzīvei, un aptauja rāda, ka šajā ziņā liela nozīme
ir palīdzības sniegšanai,” atzīst If P&C Insurance AS
valdes priekšsēdētājs un Baltijas biznesa segmenta vadītājs
Andris Morozovs.
Grūti palūgt palīdzību
Latvijā aptaujātie cilvēki atzina, ka emocionāli daudz vieglāk
un pieņemamāk ir palīdzēt citiem nekā pašam lūgt palīdzību,
īpaši situācijās, kad palīdzība nepieciešama saistībā ar
veselības problēmām. Tāpat daļa cilvēku atklāja, ka viņiem ir
sarežģīti tieši palūgt palīdzību un vienkāršāk ir dot
apkārtējiem cilvēkiem mājienus par to, ka palīdzība būtu
noderīga. Arī aptaujas dalībnieki no Lietuvas atzina, ka kopumā
viņi ir diezgan pretimnākoši un bieži palīdz pat bez lūgšanas.
Savukārt pilnīgi cita attieksme parādās situācijās, kad
palīdzība bijusi nepieciešama viņiem pašiem: cilvēki atzina, ka
no tā, cik vien iespējams, cenšas izvairīties.
Igaunijā aptaujas dalībnieki, atbildot uz jautājumu par
palīdzēšanas kultūru, norādīja, ka tā pēdējos gados ir
uzlabojusies. Paradoksāli, bet tajā pašā laikā cilvēki atzina,
ka sabiedrība kopumā nav atsaucīga, lai gan personīgi viņi bija
saņēmuši atbalstu, kad tas bijis nepieciešams. Arī respondenti
Lietuvā norādīja, ka sabiedrība nav atsaucīga, lai gan paši
varēja minēt daudzus gadījumus, kad citi cilvēki viņiem ir
palīdzējuši. “Tādējādi šķiet, ka šajā aspektā joprojām
ir iespēja attīstīties un veicināt izpratni par atsaucību un
savstarpēju palīdzību mūsu sabiedrībā,” secina Ivars Austers.
Kad izvēlamies nepalīdzēt
Pētījumā tāpat tika konstatēts, ka Baltijas valstīs vidēji
6 % cilvēku nekad nav palīdzējuši tuviniekiem un 21 % –
svešiniekiem.
Cilvēki izvēlas nepalīdzēt visai dažādās situācijās.
Respondenti Lietuvā atzina, ka atsaka palīdzību, ja redz, ka
cilvēks pats spēj tikt galā ar situāciju, kā arī tad, ja
lūdzējs vienkārši vēlas dzīvot no citu žēlastības. Latvijā
cilvēki nepalīdz nekaunīgiem, alkoholu lietojušiem vai uzbāzīgiem
cilvēkiem. Tāpat cilvēki mēdz atteikt pārāk uzmācīgiem
radiniekiem, kuru uzvedība ir kaitinoša, un kolēģiem, kas netiek
galā ar saviem darba pienākumiem. Savukārt aptaujas dalībnieki no
Igaunijas atzina, ka izvairās palīdzēt, ja tas nepieciešams
svešiniekam vai ja viņiem nav atbilstošu iemaņu, lai palīdzētu,
vai arī ja situācija ir pārāk riskanta.
Vai par palīdzību ir jāmaksā?
Lai gan valda pārliecība, ka sabiedrība kopumā gaida materiālu
atlīdzību par izpalīdzēšanu, pētījums atklāja citu ainu.
Atbildot uz jautājumu par atlīdzību pēc sniegtās palīdzības,
aptaujas dalībnieki norādīja, ka materiālais aspekts ir mazāk
svarīgs nekā attiecības un viņiem pilnībā pietiek ar vārdos
izteiktu pateicību. Tajā pašā laikā aptaujas dalībnieki
uzskatīja, ka, viņuprāt, citi cilvēki materiālo aspektu vērtē
augstāk. “Proti, sakarība ir šāda: spriežam, ka “citiem
nauda un dāvanas ir svarīgākas nekā man”, tomēr arī citiem ir
pozitīvas emocijas un attiecības ir nozīmīgas,” skaidro Ivars
Austers.
