Daudz ir runāts un dzirdēts par to,
cik ilgi cilvēkam būtu jāstrādā diennaktī, cik ilgi var strādāt
bez atvaļinājuma utt. Taču maz sabiedrībā it diskutēts par to,
cik ilgi vispār cilvēkam viņa dzīvē vajadzētu strādāt. Kur ir
robeža – konkrēts vecums, pensija – vai varbūt tādas nemaz nav?
Pastāv viedoklis, ka 65 gadu vecums
ir laiks, kad strauji sāk kristies cilvēka fiziskā kapacitāte.
Ekonomiskā kontekstā tas nozīmē, ka cilvēks spēj saražot
mazāk, kā arī darba veikšanai ir nepieciešams ilgāks laiks.
Savukārt kādā Melnburnas institūta
pētījumā* atklāts, ka jau 40 gadīgi darbinieki uzrāda daudz
labākus rezultātus, ieviešot trīs dienu darba nedēļu. Pētnieki
novērojuši, ka prāta kapacitāte vidēja vecuma cilvēkiem ir
augstāka, ja viņi strādā 25, nevis 55 stundas nedēļā.
Daudzas valstis arvien paaugstina
pensionēšanās vecumu, lai attālinātu pensiju pabalstu izmaksu,
un līdz ar to daudzi cilvēki turpina savas darba gaitas pat ļoti
cienījamā vecumā. Tajā pašā laikā fiziskā kapacitāte un
prāta spēju produktivitāte sarūk, kas ekonomisko interešu
kontekstā nav labi.
Latvijā darbspējīgais vecums tiek
uzskatīts no 15 līdz 61 gadam, un mūsu valstī ir 1,23 miljoni
iedzīvotāju šajā grupā (CSP, 2015). No 2014. gada 1. janvāra
pensionēšanās vecums, kas ir 62 gadi, tiek palielināts par trim
mēnešiem ik gadu, un līdz 2025. gada 1. janvārī tas būs jau 65
gadi.
Tajā pašā laikā no Latvijā
reģistrētajiem vecuma pensijas saņēmējiem gandrīz 15% turpina
strādāt (saskaņā ar VSAA datiem 2016.gada jūlijā tie ir 66,2
tūkst. no 461,5 tūkst.).
Jādomā, ka cilvēki dažādu
iemeslu dēļ izvēlas palikt darbā, kad pienācis pensionēšanās
brīdis. Viens no tiem ir nevēlēšanās atteikties no darba, kas
sagādā prieku. Citiem tā varētu būt vēlme arī turpmāk būt
cilvēkos un justies vajadzīgam.
Lai gan konkrētas statistikas šajā
jautājumā nav, esmu pārliecināta, ka ievērojama daļa cilvēku
pēc pensijas vecuma paliek darbā tieši finansiālu apsvērumu dēļ.
Viņi apzinās, ka valsts pensija nenodrošinās tādus dzīves
apstākļus, kādos pierasts dzīvot līdz tam. Taču lielai daļai
paļaušanās tikai uz vecuma pensiju var pat nozīmēt nabadzību.
Tāpēc, neskatoties uz cienījamo vecumu, iespējams, arī veselības
problēmām un pavisam noteikti – zināmu fizisku nogurumu, viņi
turpina strādāt. Taču darba temps ir kļuvis lēnāks,
pavājinājušās darba spējas un spējas apgūt jauno. Darbs
cilvēkiem gados var kļūt par izaicinājumu, īpaši, ja tas ir
intensīvs.
Tāpēc pirms daudziem gadsimtiem
tika izveidota pensiju sistēma – lai novērstu novecošanās
radītos riskus un atbalstītu tos, kuru darba spējas ir zudušas.
Tam, galvenokārt, protams, ir ekonomisks pamats, jo industrijām ir
jāražo, turklāt daudz un ātri. Bet cilvēkam, kurš nodzīvojis
garu, ražīgu mūžu, un no tā vidēji trešo daļu veltījis
darbam, ir jāatpūšas. Viņam ir jāvelta sevi hobijiem,
ceļojumiem, mazbērniem, dzīves baudīšanai. Tālredzīgākie jau
laikus būs parūpējušies gan par finansiālo nodrošinājumu tam
visam, gan apstākļiem, kādos pensijas laiku pavadīt pēc iespējas
kvalitatīvi. Vieni ieguldījuši nekustamajos īpašumos, citi visa
mūža garumā veidojuši spēcīgu ģimeni, kurā jaunākās
paaudzes par svētu pienākumu tur rūpes par vecākiem un
vecvecākiem. Vēl citi mērķtiecīgi audzējuši uzkrājumu
depozītā vai dzīvības apdrošināšanā. Katram savs redzējums
par to, kas ir viņa svarīgākais kapitāls vecumdienām. Taču pats
galvenais ir – par to tiešām domāt jau laicīgi, nevis jau
stāvot uz pensijas sliekšņa.
*
http://www.independent.co.uk/news/uk/home-news/workers-over-40-perform-best-with-three-day-week-25-hours-melbourne-institute-study-a6988921.html
** RSU Psihosomatikas klīnika:
http://psihosomatika.lv/page/attiecibas-ar-veciem-cilvekiem
