(Turpinās no 3.maija) Ko mums izsaka jēdziens “sena kultūra”? Gadsimtiem pētītas drupas, nesavienojamas šķīvju lauskas, putekļiem klātus ekspedīciju aprakstu eksemplārus.
(Turpinās no 3.maija)
Ko mums izsaka jēdziens “sena kultūra”? Gadsimtiem pētītas drupas, nesavienojamas šķīvju lauskas, putekļiem klātus ekspedīciju aprakstu eksemplārus.
Meksikas un Gvatemalas iespaidus nav iespējams nodot visā pilnībā šīs tālās zemes neredzējušajiem, jo tikai tam, kas palicis pašā – pārdzīvotajam, izjustajam un saglabātajam -, ir patiesa vērtība.
Un tomēr mēs turpinām ceļojumu kopā ar farmaceiti Guntu Eniņu. Turpinās grupas brauciens cauri džungļiem. Ceļš ved gar Usumasintas upi, kas vienlaikus ir arī Meksikas un Gvatemalas robežupe. Brauciena pēdējo posmu līdz Jahčilanai (Gvatemalā) viņi veica ar motorlaivām, pārbraucot Gvatemalas robežu. Džungļu ēdnīcas virtuvē smaržoja, jo cepa pankūkas, tātad tūristi jau tika gaidīti. Visi atpūtās džungļu viesnīcā ar palmu lapu jumtiem, virs gultām – pretmoskītu tīkli, blakus gultām – šūpuļtīkli, šūpuļkrēsli.
Maiju civilizācijas sirds
Gvatemalas vārds gadiem ilgi bija sinonīms pilsoņu karam un nemieriem. Taču pēdējos gados Gvatemala arī kļuvusi par iecienītāko ceļojumu šajā reģionā. Tā ir maiju civilizācijas sirds. Maiju civilizācijas līnija paliek pati spēcīgākā mūsdienu Gvatemalā, kur
44 % veido maiju populācija un 50 % – Meksikas metisi ar indiāņu asinīm un spāņu asiņu sajaukumu – kas ir Spānijas iekarotāju mantojums. Lai gan oficiālā valoda ir spāņu, ir vēl apmēram 20 indiāņu dialektu, kuri pilnīgi atšķirīgi cits no cita.
Gvatemala ziemeļos robežojas ar Meksiku, Belizu un Karību jūru austrumos, Salvadoru un Kluso okeānu rietumos.
Lielākā iedzīvotāju daļa dzīvo kalnainajā daļā, kur ir vēsāks klimats. Gvatemalā bieži notiek vulkāniskie izvirdumi, zemestrīces, kas izsauc arī plūdus. Puse iedzīvotāju nodarbojas ar lauksaimniecību, 35 % iedzīvotāju strādā apkalpojošā sfērā, 15 % – rūpniecībā. Tikai 55 % valsts iedzīvotāju ir izglītoti.
Gvatemalai ir visai pretrunīga vēsture. Tā piederēja maiju civilizācijai, kad 1524. gadā spānis Pedro de Alvarado iekaroja Gvatemalu Spānijai. Gvatemalā gan nebija ne zelta, ne sudraba, toties bija auglīgas zemes, kur vairumā auga kafijkoki, citrusaugi.
No Spānijas jūga Gvatemala atbrīvojās 1821.gadā. Pēc neilgas atrašanās Meksikas impērijas sastāvā Gvatemala kļuva par Centrālamerikas provinču savienības federāciju. Pilnīgi neatkarīga valsts kļuva 1839.gadā. No 19.gadsimta vidus līdz 1980.gadam valsts pārdzīvoja militārās diktatūras valdīšanu un apvērsumu sēriju. 1950.gadā bija mēģinājumi veikt sociālas reformas, bet tās militāristi apspieda. 1960.gadā tautas masas apvienojās ar mērķi sagraut militāro varu, sākās sacelšanās, tai sekoja pilsoņu karš starp militāristu valdību un kreisajiem nemierniekiem. Šajā sadursmē bojā gāja 150 000 cilvēku, 50 000 pazuda bez vēsts. Tagad tur ir prezidents, tautas ievēlēts.
Tūrisms šeit kļuvis par ļoti svarīgu Gvatemalas ienākumu avotu. Gvatemalā arī ir daudz piramīdu, svētvietu, skaistu dabas skatu, seno maiju pilsētu. Antigva savulaik bija Gvatemalas galvaspilsēta, taču zemestrīces nodarīja pārāk lielu postu. Pēc sevišķi stipras zemestrīces 1773.gadā spāņi nolēma pārcelt galvaspilsētu uz Gvatemalu (valsts nosaukums ir identisks galvaspilsētas nosaukumam).
Par spīti sagrauto baznīcu un citu ēku drupām, Antigva ir starp skaistākajām pilsētām šajā pasaules daļā. Virs pilsētas slejas varens vulkāns, bet vēsturiskais centrs veidots no bruģētām ieliņām.
Jahčilana ir starp maiju kultūras nozīmīgākajām pilsētām Usumasintas upes ielejā, tādēļ tūristu grupa apmeklēja senas apbedījumu vietas, piramīdu elkiem, upurēšanas akmeni. Šajā teritorijā senie maiji upurēja saviem dieviem augus, dzīvniekus, bet ne cilvēkus. Vietējais gids viņiem pastāstījis arī nežēlīgas upurēšanas procedūras, piemēram, kā no cilvēka ņēma asinis: ar asu priekšmetu izdūra mēlē caurumu, izvilka caur šo caurumu auklu, tā uzsūca asinis. Tad sievietēm pie krūtīm turēja karstus graudus, lai tās sāktu asiņot. Tajā pašā laikā vīriešiem no dzimumlocekļa ieguva asinis. Visas iegūtās asinis sajauca, un tā “ziņoja” debesu dieviem, lūdzot no viņiem lietu, auglību laukiem un cilvēkiem.
Šiem indiāņiem bijuši svētie koki, kas simbolizēja zemes un kosmosa savienojumu. Šajā teritorijā ceļotāji redzēja apmēram 150 – 200 gadus vecus svētos kokus ar ļoti lielām, spēcīgām saknēm arī augsnes virspusē.
Galvenā noteicēja – sieviete
Arī Bonampaka ir sena maiju civilizācijas pilsēta, kas atrodas dziļi džungļos netālu no Gvatemalas robežas. Tūristiem kļuvusi sasniedzama tikai pēdējos gados, kad tika uzbūvēts jauns ceļš Carretera Frontera. Mūsu tūristi braukuši pa šo ceļu ar izkrāsotu autobusiņu bez logiem, bez durvīm uz kārtējo svētvietu, kurā bijis daudz stēlu (vertikāla akmens plāksne ar uzrakstu vai cilni). Gids iepazīstinājis ar tām, izskaidrojis, ka kopš mūsu ēras 600.gadiem šeit valdījis viss sievišķais. Uz visiem bareljefiem un tempļu sienu freskām var ievērot, ka galvenā noteicēja bijusi sieviete: tātad – mātes kults.
Kampeče palikusi atmiņā kā cietokšņa pilsēta, kas būvēta jau 1540.gadā. Savulaik bijusi pirātu apsēsta, par kuru pastrādātajiem “varoņdarbiem” baismi nostāsti klīstot vēl tagad.
Kabahā apskatīja arheoloģisko zonu, iespaidīgo Masku pili, kuras dekorācijām izmantotas aptuveni 300 Lietus dieva Čaka sejas maskas. Tās liecina par Pirmskolumba laikmetā valdījušo auglības kultu. Saules izlutinātā, taču nereti arī izmocītā zemē lietum cilvēka dzīve bija liela vērtība, tādēļ Lietus dievam Čakam debesīs virs maiju zemes bija dominējoša loma.
Ja uzcels templi,
kronēs par karali
Ušmala – spilgts maiju klasiskā perioda būvniecības piemērs. Laikā no 7. līdz 10.gadsimtam maiji savu pilsētu Ušmalu, kas atrodas Jukatanas pussalā uz dienvidiem no Meridas, izveidoja par kulta rituālu centru. Raugoties uz tās drupām, vispirms uzmanību piesaistījis Burvju nams, jo tas pretēji maiju paradumam veidot stūrainas celtnes ir uzbūvēts uz ovāla pamata 38 metru augstumā un atgādina stāvu templi. Valdnieka pils, Baložu māja, Mūķeņu klosteris ir rotāti ar fantastiskiem ornamentiem un mozaīkām. Gids ekskursantiem šeit pastāstīja leģendu par kādu punduri, kurš gribējis kļūt par karali un lūdzis par to dieviem. Debesu spēki viņam devuši ziņu, ja viņš par godu dieviem uzcels šeit templi, tad tiks kronēts par karali…
Merida – Jukatanas štata galvaspilsēta, šarmanta ar šaurām ieliņām, koloniālā laika ēnainiem parkiem. Šī “baltā pilsēta”, kuras būvniecībā izmantots baltais kalķakmens un gaišās krāsas, mūsu tūristus no Latvijas pārsteidz ar karnevālu, kurš iekritis tieši šajās februāra pēdējās dienās. Vērojot krāšņo tērpu parādi, bijis iespaids kā Brazīlijas tradicionālajā karnevālā. Viesnīcā vakarā noskatījušies skaistu meksikāņi koncertu.
Nākamajā dienā ar interesi aplūkojuši Meridu – pilsētu, kura tika dibināta 16.gadsimtā maiju senās pilsētas Tiho vietā. Starp visinteresantākajām vietām pilsētā bijis Antropoloģiskais muzejs, Valdības pils, katedrāle, Gubernatora pils un Kultūras pils, kas grupējas ap konstitūcijas laukumu, ap kuru aug lieli lauru koki.
Karnevāla dienu laikā atvērti visi veikali, centrālais tirgus, restorāni. Apmeklēja arī arheoloģisko zonu, kurā bija piramīda, kuras iekšienē bija vērts pabūt. Iepazinās ar vietējiem indiāņu simboliem jaguāriem, ērgļiem, čūskām.
Iespaidīga un tūristu maršrutos iekļautā Čičenica (maiju celtā pilsētvalsts) – starp lieliskākajiem maiju kultūras arhitektūras ansambļiem Jukatanas pussalā. Maiju priesteri šo garīgo ceremoniju un rituālu centru būvējuši, balstoties uz izcilām zināšanām ne tikai celtniecībā, bet arī matemātikā un astronomijā. Par to liecina īpašie piramīdu izmēri, pakāpienu skaits un novietojums pret noteiktu debespusi.
Čičenica – tūkštoš kolonnu komplekss – tā ir arī maiju kulta vietas drupas. Karotāju templi ieskauj 600 kolonnu atliekas, bet augšup ved platas vaļējas kāpnes. Pie Svētās akas atrodas observatorija, kurā priesteri atkarībā no tur iespīdošās saules gaismas leņķa veica kalendāros aprēķinus. Ne velti tūristu ceļveži iesaka šo vietu apmeklēt 21.martā vai 21.septembrī, kad saullēkta laikā uz 30 metrus augstās spārnotās čūskas Kukulkana piramīdas kāpnēm varot vērot gaismēnu spēles radītus čūsku tēlus, kas virzās lejup uz piramīdas pakāji. Šo efektu varot novērot arī lāzeršovos, ko Čičenicas kompleksā rīko, iestājoties tumsai.
Pie šī kompleksa pieder arī Ērgļu un jaguāru platforma, Bārdainā vīra templis, Sakrālās celtnes. Pēc maijiem tās kopš 10.gadsimta beigām izmantoja tolteki.
Ievērības cienīga ir bumbas spēļu vieta. Viss ansamblis, kurā ir tempļi, pilis, stadioni, tirgi un pirtis, aizņem 6,5 hektārus. Jukatanas pussalā nav virszemes upju, bet daudzas spēcīgas straumes plūst pazemē, tādēļ vietām izveidojušies iespaidīgi vaļēji krāteri. Čičenicā tādu ir trīs. Visticamāk, senie maiji pirms 1500 gadiem šo vietu izvēlējās pilsētas dibināšanai.
Pats nosaukums Čičen Ica uz mūžiem atgādinās šo dabas fenomenu: “či” – maiju valodā nozīmē ieteka, “čen” – aka, bet “ica” – maiju cilts nosaukums, kura pirmā šeit ieradās (icu aku ieteka jeb akas, kas deva dzeramo ūdeni).
Cilvēkus upurē dieviem
Slavenā Upuru aka, saglabājusies nemainīga līdz mūsdienām. Piltuvveida akas diametrs apmēram 60 metru, no akas malas līdz ūdenim apmēram 20 metri, bet akas dziļums vēl tikpat. Tā kalpoja cilvēku upurēšanai dieviem. Aku dēļ mūsu ēras 6.gadsimtā arī nodibinājās Čičenica.
12.gadsimta sākumā Jukatanas pussalā bija diezgan sasprindzināta politiskā situācija. Čičenicas – pašas spēcīgākās pilsētas – valdītāji pieprasīja arvien lielākas nodevas no kaimiņiem. Desmitiem cilvēku tika pieprasīti upurēšanai, izpildot regulāro ceremoniju svētajā akā – Čičenicā. Viņiem bijusi nežēlīga paraža – mest šajā akā dzīvus cilvēkus, upurējot viņus dieviem sausuma periodā… Tur metuši arī daudzas citas lietas no dārgmetāliem un dārgakmeņiem, kurus uzskatīja par ļoti vērtīgiem. Ja šajā vietā nokļuva zelta izstrādājumi, tad lielāko daļu “atdeva” akai, pret kuru indiāņi izturējās ar bijību un pielūgsmi.
Bet šīs drūmās ceremonijas bija diezgan ērts līdzeklis, lai atbrīvotos no sāncenšiem vai kārtotu personīgos rēķinus. Tieši tā rīkojās viens no Maijapanas valdniekiem Ah Meš Kuks, aizsūtīdams kādu savu karavadoni Hunaku Keļu uz Čičenicu kā sūtni dieviem, kuri pēc ticējuma mītot Svētajā akā. Valdnieks labi zināja, ka šie “sūtņi” atpakaļ nekad neatgriežas.
Viens pēc otra pazuda šajā velnišķīgajā atvarā cilvēki, kurus tur iemeta. Pienāca Hunaka Keļa kārta. Šajā saspringtajā momentā viņš nolēma rīkoties tā: izskrienot visiem priekšā, drosminieks uzlēca uz tempļa platformas un pārsteigtā bara priekšā pats nolēca lejā akā no 20 metru augstuma. Pēc dažiem mirkļiem zaļais akas ūdens saputojās, tā virspusē parādījās Hunaks Keļs. Viņš skaļi kliedza, ka personīgi runājis ar dieviem un ka dievu griba esot, lai Hunaks Keļs kļūtu par Maijapanas valdnieku. Jaunā karavadoņa drosme savaldzināja (pakļāva sev) baru. Cilvēki no augšas nometa viņam virvi un izvilka no akas. Valdnieks Meš Kuks bija spiests pakļauties viltvārdim un atdot valdnieka troni.
Mulsinoši elementi bijuši pie mūriem piestiprinātie akmens gredzeni Čičenicas stadionā. Tie bija septiņu metru augstumā. Vēstures pētnieki centušies atšifrēt, pētot turpat mūros iegravētos bareljefus. Stāsts sanācis diezgan šaušalīgs. Laikam te agrāk notikušas komandu sacensības. Spēlē drīkstēja izmantot jebkuru ķermeņa daļu, izņemot rokas. Sešiem spēlētājiem bijis uzdevums piespēlēt bumbu savam kapteinim, kas tad centās to ar raketi izsist cauri šim akmens gredzenam. Pirmajam veiksminiekam tika nocirsta galva – kā ziedojums dieviem. Varbūt tā ir leģenda, jo mums ticamāk izklausītos stāsts, ka no dzīves jāatvadās zaudētājam…
Vēl interesanti ir tas, ka tieši Čičenicā maiju pētniekam Hosē Diasam Bolio laimīgas sakritības rezultātā atklājās sarežģītā kalendāra noslēpums. Kalendārs bijis visprecīzākais, kurā viens cikls ilga tūkstoš gadus un kurā bija 260 atšķirīgi dienu nosaukumi. Katra jauna diena sākās pusdienlaikā. Seno priesteru – astronomu – aprēķinātais lunārais kalendārs, kurš bija tikai par 0,00027 dienām garāks par faktisko, bet solārais mēnesis, kurš, vadoties pēc šī pirmā kalendāra, tika aprēķināts vēlāk, bija par 0,0001 dienu precīzāks nekā mūsu 2006.gadam lietotais kalendārs. Tas gan izdzēš ikviena skeptiķa kluso smīniņu par seno kultūru zinātnisko līmeni. Viņi prata noteikt Saules un Mēness aptumsumus.
Nākamā – Cenote – Jukatanas pussalā ar simtiem dabisku pazemes ūdens rezervuāriem, kuri maiju civilizācijas laikā kalpoja kā dzeramā ūdens avots un reliģiskā rituāla vieta. Šeit tūristi varēja izbaudīt Cenotes vēso ūdeni, peldēties tajā kopā ar zivīm.
Pievilina zemūdens ainavu bagātība
Pēc lielā Meksikas ceļojuma mūsu tūristi pelnījuši atpūtu pie jūras, un tas ir Kankūnā – kūrortā pie Karību jūras. Agrāk šo nelielo ciematiņu par savām mājām sauca ne vairāk kā simts vietējo iedzīvotāju. Šodien maiju rivjērā” – 30 jūdzes garā zemes strēlē, kuras platums ir aptuveni 300 – 500 metri, dzīvo apmēram pusmiljons atpūtnieku. Kankūnas pilsētas lidostā ielido aptuveni 190 avioreisu pasažieri no visas pasaules un apmetas vairāk nekā 200 dažādu kategoriju viesnīcās un bungalo. Kankūna dalās divās daļās: viena (pilsētas centrs) atrodas uz kontinenta, otra (viesnīcu zona) izvietojusies uz strēmeles, kas savienota ar kontinentu ar diviem tiltiņiem un nodalīta no tā ar Ničupte ezeru. Pa visu viesnīcu zonu ir izvietotas lieliskas pludmales no sniegbaltām, vienmēr vēsajām smiltīm, kuras apskalo Karību jūras zilganzaļais ūdens.
Gar visu Kintana Roo štata piekrasti, kur atrodas Kankūna, stiepjas otrais pasaulē lielākais maiju rifs.
Krāsaino zivju un lielisko zemūdens ainavu bagātība ar koraļļiem pievilina šurp aizrautīgos zemūdens peldēšanas sporta cienītājus no visas pasaules. Bet koraļļi esot asi un ūdens – ļoti sāļš. Vietējie iedzīvotāji ļoti rūpējas par ekoloģiju.
Trīs dienas, ko pavadīja G.Eniņa ar savu grupu Kankūnas kūrortā, pilnīgi pietika, lai atgūtu spēkus šajā viesnīcu un atrakciju mīļotāju paradīzē, ar lagūnas pievilcību un jūras veltēm, smaidošajiem apkalpotājiem un neizsīkstošajiem tekilas kokteiļiem. Tātad lieliska vieta, lai remdētu Meksikas apceļotāju svelmējošā saulē sakarsušos ķermeņus un veldzētu tik daudz piedzīvojušo dvēseli.
Rādot fotokartītes un skatu kartītes, Gunta vēl un vēlreiz atceras redzēto un izjusto. Viņa atzīstas, ka, pārbraucot no vienas pilsētas uz otru, latvieši uzdevuši vietējam gidam daudz interesantu jautājumu par Meksikas vēsturi, maijiem, actekiem, olmekiem.
Meksikas dienvidi un ziemeļi atšķiroties. Ziemeļu štati esot vairāk pārtikuši, iedzīvotājiem ir daudz gaišāka ādas krāsa, bet tuvāk Gvatemalas robežai apdzīvo indiāņu pēcteči, kuri lielāko tiesu turpina laukkopību. Lauku iedzīvotāji saglabājuši tradicionālo indiāņu kultūru, bet pilsētnieki vairāk pievērsušies kristietībai un patērētāju sabiedrības vērtībām.
Meksikāņi ir ģimeniska tauta. Ģimenes centrā noteicēja ir sieviete – māte. Tūdaļ aiz ģimenes nāk tuvākie draugi, bērna krustvecāki un bērnības draugi.
Meksikas sabiedrība ir neviendabīga. 20 % meksikāņu esot tīrie indiāņi. Par valsts kopējo kultūru spilgti liecina nacionālā virtuve, svētki, amatniecība, tautas tērpi.
Deviņi no desmit meksikāņiem sevi uzskata par katoļiem, turklāt meksikāņu katolicisms ir ietvēris vietējo reliģiju elementus.
Tumšādainā Gvadelupes Jaunava Marija ir valsts aizbildne un tiek pielūgta starp sevišķi trūcīgiem ļaudīm. Viņas vārdā iesvētītās baznīcas ir ļoti greznas un var atrast pat visattālākajos Meksikas novados. Jaunava Marija, armija un prezidents – tās ir trīs tēmas, kuras ir ārpus kritikas jebkuram meksikānim.
Ir bagāta
kultūras vēsture
Meksikai ir bagāta kultūras vēsture. 20.gadsimts ir atstājis sevišķi dziļas pēdas mākslas vēsturē. Djego Riveri, Hose Klementa Oresko, Davida Alfaro Sikeirosa gleznas pazīstamas visā pasaulē. Plaši izplatīti ir meksikāņu teleseriāli un filmas. Meksikāņi ir dedzīgi sporta fani. Vispopulārākie sporta veidi ir futbols, bokss, vēršu cīņas, bet visīstākais meksikāņu sporta veids ir “charreira”, kas atgādina rodeo.
Protams, bijis jautājums, kas ir olmeki, maiji, acteki? Olmeki ir pirmā Jaunās pasaules augsti attīstītā civilizācija, kas radās Verakrusas un Tabasko zemē 2.gadsimtā p.m.ē. un pastāvēja septiņus gadsimtus. Mūsdienās par olmeku eksistenci atgādina tikai lielās daudztonnīgās, masīvās akmens galvas. Tieši olmeki izgudroja kalendāru un hieroglifus. Viņi vēlāk attīstīja dažus reliģijas aspektus, arhitektūru, mākslu un elementāro aprēķinu sistēmu. Olmeku ietekme izplatījās arī aiz Centrālās Meksikas robežām, kuras vēlāk apdzīvoja maiju ciltis.
Pirmās ziņas par maiju apmetnēm ir attiecināmas aptuveni uz 2500.gadu p.m.ē. Gvatemalā šīs civilizācijas uzplaukums sākās daudz vēlāk. Maiju vēsture tradicionāli tiek dalīta trīs daļās: formēšanās laiks (500.gads p.m.ē. līdz 320.gadam mūsu ērā). Šis laiks ir raksturīgs ar lielu ceremoniju centru rašanos. Tika uzlabots 365 dienu saules kalendārs, kas sastāvēja no 18 mēnešiem.
Klasiskais periods (320. – 900.gads mūsu ērā). Klasiskajā periodā maiji sasniedza lielāko uzplaukumu un ekonomisko un sociālo stabilitāti. Tieši šajā laikā radās hieroglifiskā zilbju rakstība un pilnveidojās visi tipiskie šīs kultūras arhitektūras elementi.
Pēcklasikas periods (900. – 1519.gads mūsu ērā). Šis periods ietver laiku no maiju impērijas pagrimuma sākuma līdz spāņu iekarošanai. Pēc ekonomiskā uzplaukuma laika periodā no 900. līdz 1000.gadam lielajā maiju impērijā sākās pagrimums.
Starp klejojošajām ziemeļu Čičimeku ciltīm bija Meksikas vārdā saukta cilts, kuras vadonis Ksolteks kļuva par acteku tautas dibinātāju. Šī cilts devusi nosaukumu mūsdienu Meksikas atšķirības zīmi – uz kaktusa sēdošo ērgli – tā kļuva ar laiku par nacionālo simbolu. Vēlāk uz kaktusa sēdošais ērglis sāka turēt knābī čūsku. 1325.gadā acteki nodibināja Tenočtitlanas pilsētu. Acteku impērija pārvaldīja plašas teritorijas. Attīstījās zinātne, arhitektūra un kultūra.
1492.gadā Kolumbam ierodoties Jaunajā pasaulē, acteku impērija bija stipra un varena. Acteki pārvaldīja zemes no Jukatanas pussalas līdz Klusā okeāna piekrastei.
Pēc divu gadu smagām cīņām un lieliem cilvēku zaudējumiem spāņi sakāva actekus. 300 gadu ilgā koloniālā valdīšana bija sākusies.
1810.gadā sākās cīņas par neatkarību, kas beidzās ar neatkarīgas valsts pasludināšanu. 1862.gadā Meksikas teritorijā iebruka franču armija. Franču intervencija turpinājās līdz 1867.gadam. 1910.gadā tika gāzta 30 gadus ilgusī ģenerāļa Diasa diktatūra. Sākās demokrātiskā revolūcija, kuras rezultātā tika pieņemta 1917.gada konstitūcija.
Otrā pasaules kara laikā Meksika nostājās antihitleriskās koalīcijas pusē. Šobrīd valsts ārpolitika ir vērsta uz problēmu risināšanu atbilstoši starptautiskajām tiesībām un neiejaukšanās principu citu valstu iekšējās lietās.
***
Gvatemala
Valsts platība: 108 890 km2.
Iedzīvotāju skaits: 12,6 miljoni.
Galvaspilsēta: Gvatemala.
Oficiālā valoda: spāņu.
