Tuvojas pavasaris, un arī mēs mostamies no ziemas miega. Pavasarī arī mūsos kaut kam ir jāsāk palot un kaut kādiem uzbūvētiem sniegavīriem jāsāk kust. Kas ir tas, ko mēs šajā ziemā esam sevī iekrājuši un ko tik stipri turam, sažņaugtu dūrēs vai savās atmiņās? Pavasaris mums māca vienu – ziedēšanu un ļaušanos paliem. Mūsu ziemu arī var aiznest ļaušanās paliem. Kādam izraudāšanās, kādam iekrājušos lietu atlaišana. Tādām lielām pavasara talkām būtu arī jānotiek mūsos, bet vienu gan es esmu dzīvē pamanījusi – lai kā cilvēki gribētu atbrīvoties no sasāpējušā, tik un tā pie tā nereti turamies, jo tas ir kas pazīstams un ierasts. Šķiet, ka, atlaižot sāpes, radīsies vēl lielāks tukšums par sāpēm. Kāpēc gan mums tik ļoti bail no tukšumiem?
Trapistu mūks Tomass Mērtons ir teicis: “Kas par daudz grib sevi aizsargāt, kas sabūvē sevī pārāk daudz mūru, tas beigu beigās vairs nesatiekas ar dzīvi un beigās savos mūros nosmok!” Tā mēs aizpildām tos tukšumus – ar mūrīšiem un ierakumiem. Cik bērnībā esam atvērti pasaulei, tik ar gadiem kļūstam aizvērtāki un noslēgtāki, jo dzīve apdedzina visus kā tādus pīrādziņus. Ko darīt, kad paliek tikai pelni? Sēdēt pie tiem un mūžīgi raudāt vai turpināt dzīvot? Kaut kā tieši turpināt dzīvot daudziem no mums ir bail. Kad dzīve ir smagi situsi, šķiet, ka mums nav ne tiesību uz pilnasinīgu dzīvi, ne īsti arī spēju. Ir paviam kas cits, ja jāsāk skriet no starta vienreiz vai ja tas jādara atkal un atkal. It kā tas pats starts, it kā arī spēki atgūti, bet kaut kā ar laiku mums kļūst grūtāk uzsākt tos startus un gribas jau ceļa vidū būvēt ap sevi mūri. Ir ļoti grūti atkal atvērties pasaulei, kad esi tajā vīlies, vai ne? Bet tur tie pali vajadzīgi, tur tā ziedēšana vajadzīga, jo pavasara tukšumā lēnām ienāks krāsas. Jo vairāk dzīve mūs padunkā, jo vairāk mēs noslēdzamies, bet šī noslēgšanās traucē tikai mums pašiem. Cik brīnišķīga ir sajūta, kad palaid visus aizvainojumus un ieelpo tā dziļi jo dziļi – es to salīdzinu ar bērna piedzimšanu, kad viņš pirmo reizi ievelk šīs zemes gaisu. Agrāk tika praktizēts jaundzimušajam iesist pliķi pa pēcpusi, lai bērns ievilktu pirmo elpu. Dzīvē varbūt ir gluži tāpat, kad mums šķiet, ka esam iedunkāti, varbūt tam nevajadzētu mūs sagraut, bet gan būtu jādod iespēja saprast, ka pēc tam ievilkt elpu būs vieglāk un sajūta būs, ka tas tiek darīts pirmo reizi. Tāpat kā iznākot no savām iekšziemām, pavasaris šķiet kā visa jaunā sākums. Ja vien mēs iemācītos tā skatīties uz visu ne tik pozitīvo, kas mūsu dzīvē notiek, tad mēs vairs tik ļoti nebaidītos un nenoslēgtos, bet gan gaidītu atkal un atkal no jauna savus pirmos elpas vilcienus. Nez kāpēc tad, kad sāp, mums šķiet, ka elpa ir aizsitusies un vairs neelposim, bet es jūs nomierināšu – elposiet! Ticiet man – nāks arī jūsu pavasari un pirmie elpas vilcieni, kad dzīve šķitīs sākamies no jauna! Tikai nebaidieties no paliem – tie mēdz izsist no līdzvara, bet, tikai ļaujoties tiem, var sākties ziedēšana. ◆
