Stāsts turpinājumos. 2. Bija jau arī laiks uzsākt pašam savu dzīvi.
Stāsts turpinājumos. 2.
Bija jau arī laiks uzsākt pašam savu dzīvi.
Šķita, ka atrastais darbs celtniecībā sniegs nogurumu un līdz ar to – arī aizmiršanos, tomēr izīrētājā istabā vienatnē pavadītie vakari smeldzi pēc zudušās mīlestības tikai uzkurināja. Meklēt citas attiecības arī nebija vēlēšanās – Māra domās joprojām dzīvoja Agnese…
Vēlēšanās aizbēgt no skumjām, nedomāt par atsvešinātību no mājām un brāļa, līdzi nesa meklējumus – iespējas, kā slāpēt šīs ciešanas. Atklājās, ka asaras vislabāk remdē alkohols… Atradās draugi, kam pašiem bija par ko paraudāt – par izjukušu ģimenes dzīvi, par darba zaudējumu, par netaisnīgo dzīvi, un kādu laiku Māris jutās tīri ciešami. Tiesa, kaut kā būtiska viņa dzīvē pietrūka joprojām…
Tad pēkšņi viss izmainījās. Autobusā viņam blakus apsēdās meitene, par kuru Māris jau no pirmā skatiena droši zināja – viņa ir īstā! Likteņa lemtā! Agnese viņa dzīves ceļā bija tikai mācība, kas lika iepazīt un izprast mīlestību. Īsto mīlestību sauc Liene…
Tās bija dziļas jūtas, kas iedvesmoja uz piedošanu un pašuzupurēšanos. Jūtas, kas piepildīja sirdi un domas ar labestību un bezgalīgu maigumu. Viņi šķita kā radīti viens otram. Tik saderīgi un tik pārpilni mīlestības. Laikam jau tieši šādus pārus vērojot, radies teiciens – sader kā cimds ar roku…
Pēc nepilna gada ilgas pazīšanās abi svinēja kāzas, un nu varēja sākties abu izsapņotā, jaunā, mīlas un laimes pilnā dzīve. Enerģija, apņēmība un mīlestība ātri vien ļāva iekārtot savu mājvietu.
Pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, Mārim nācās nomainīt darbu – tuvāk jaunajai dzīvesvietai. Sadzīves tehnikas remontdarbnīca bija tieši tas, kas viņam vajadzīgs. Mārim patika urķēties mehānismos, atrast kļūmes, novērst tās un dzirdēt, kā īslaicīgu streiku pieteikusī tehnika atsāk darboties.
Jauns kolektīvs, jauni ieradumi, un šoreiz tie prasīja kļūt par vienu no visiem, nepieļaujot iespēju būt atkritējam. Arī tad, ja par normu pieņemta kopīga mēriņa tukšošana pēc darba. Mārim nācās iejusties šajā dzīves kārtībā un ritmā.
Sākumā gan viņš vēl aizbildinājās ar pienākumu un jauno sieviņu mājās, bet darbabiedri arvien biežāk viņu par to vilka uz zoba – re, re, šitais “gurķis” dzīvojot zem sievas tupeles!
Tik ļoti negribējās būt par apsmieklu citu acīs… Drīz vien atklājās, ka šīm kopīgajām iedzeršanām ir arī savs labums – pieredzējušākie vīri labprāt sniedza savus padomus laulības dzīvē. Mācīja kļūt neatkarīgam un neatskaitīties sievai par katru ārpus mājas pavadīto vakaru, par katru nopelnīto rubli. Lai arī Mārim tas nešķita īsti pareizi, arvien biežāk tanī visā ieklausoties, savu taisnību tur varēja saskatīt…
Uz māju pusi vairs tik ļoti nevilka, jo draugu pulkā bija daudz patīkamāk un jautrāk. Un – ko gan mājās meklēt? Tur nebūt vairs neklājās tik jauki, kā pirms pusgada.
Liene ar melnu aizkrāsoja tās dienas, kad Mārim tik vien pietika spēka, kā ap pusnakti iemeimurot istabā, sataustīt gultu un iekrist tajā ar visām drēbēm… Nu kalendārā mēneši rādījās melni kā katla dibeni, kā elles vārti..
