Kas šobrīd notiek Latvijas laukos? Lai kā negribētos to atzīt, patiesība ir sāpīga. Mazpilsētas ar katru gadu paliek arvien tukšākas, uz lielpilsētām un ārzemēm aizplūst jaunieši un ļaudis spēcīgākajos gados.
Kas šobrīd notiek Latvijas laukos? Lai kā negribētos to atzīt, patiesība ir sāpīga. Mazpilsētas ar katru gadu paliek arvien tukšākas, uz lielpilsētām un ārzemēm aizplūst jaunieši un ļaudis spēcīgākajos gados. Darba devēji sūdzas, ka vairs nevar atrast piemērotu darbaspēku. Skolas dala bērnus, jo ar grūtībām var nokomplektēt vajadzīgo skolēnu skaitu klasē. Tie, kas varētu radīt bērnus, lielākoties mazpilsētas un pagastus ir atstājuši, bet palicēji reizēm kurn novazāto frāzi: “Te nav ko darīt, te nekas nenotiek.” Tā nu veidojas nedabīgais Latvijas augums – milzīga ūdensgalva (Rīga) ar niecīgu ķermenīti.
Bieži vien darba jautājumos nākas doties turp, kur droši vien nekad neved ne Ministru prezidentu, ne Valsts prezidenti. Nākas redzēt pamestas mājas. Nabadzību. Vientuļas autobusu pieturas un ēku pudurīti, kur pie māju lieveņa sēž sieviņa ar spieķīti. Aizaugušus laukus un brikšņus. Vīru, kas brauc zirga pajūgā. Cilvēkus, kas par savu dzīvesvietu mēdz runāt pagātnes formā. Bet kontrastā ar to – jaunas guļbūves ēkas ar pirtīm un sakoptus akmeņdārzus, un jaunas fermas. Viesu namus, kas lielākoties ir paredzēti biezākiem makiem. Jo lauki, kur ir skaistas ainavas, paredzēti par izklaides vietām izlepušajiem un nogurušajiem pilsētniekiem.
Varbūt tieši tādēļ Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga vēstulē Pašvaldību kongresam uzsvērusi, ka Latvijas lielākā bagātība ir izglītotie, radošie un čaklie ļaudis, taču nevar aizmirst arī par infrastruktūras attīstību. Tāpēc prezidente aicina pašvaldības kopīgi ar valdību aktīvi risināt tās problēmas, kas šobrīd traucē veiksmīgai reģionālajai attīstībai. Viņa uzskata, ka pieejamām jābūt visām mūsu valsts visattālākajām vietām, lai visi mūsu iedzīvotāji varētu strādāt atbilstoši savai kvalifikācijai tepat Latvijā, saņemot par to pienācīgu atalgojumu, un baudītu tās priekšrocības, ko dod elektrība, tālrunis, internets, kas ir mūsdienu dzīves neatņemama sastāvdaļa un strauji turpina attīstīties. Bet man liekas, ka tie ir tikai vārdi… Lai kardināli mainītos tendence, ka lauki un mazpilsētas tukšojas, nepietiks vien ar gudru atziņu. Un tur nepietiks vien ar milzīgiem līdzekļiem. Tur nāksies mainīt cilvēkos ieaugušo pārliecību, ka dzīvot, nevis eksistēt, varēs arī tālu no Rīgas.
To, ka esam lielākā valsts bagātība, mēs zinām. Un arī pacietības mums pietiek, jo tā tiek mācīta gadiem ilgi. Īpaši lauku ļaudīm. Bet cilvēciskais instinkts cīnīties par labāku savu eksistenci mums liek pamest vietas, kas ikvienam šķiet skaistas un tik sarastas. Tajos brīžos, kad braucu pa Latvijas laukiem un redzu, cik dzelteni zied pienenes, cik baltas ir ievas un bagātīgi ziedošās ābeles, man gribas apstāties un šo brīžus gluži kā fotogrāfijas ierakstīt prātā. Skaisti un nenovērtēti ir Latvijas lauki. Un, redzot, ka uz pussabrukušas mājas skursteņa ir stārķu ligzda, gribas tiešām noticēt brīnumam, ka varbūt kādreiz Latvijas lauki atdzims.
