Nevar nepamanīt, ka vasara tuvojas savai loģiskajai izskaņai, kas lielai daļai jaunās paaudzes saistās ar 1.septembra tuvošanos un gatavošanos jaunajam mācību gadam.
Nevar nepamanīt, ka vasara tuvojas savai loģiskajai izskaņai, kas lielai daļai jaunās paaudzes saistās ar 1.septembra tuvošanos un gatavošanos jaunajam mācību gadam.
Atzīšos, ka krietnu brīdi pēc savu skolas gaitu beigšanas es visas ar izglītību saistītās lietas uztvēru ar dalītām emocijām, kad nostalģiskas atmiņas par tābrīža vienīgo svarīgo uzdevumu apgūt jauno mācību vielu mijās ar atvieglojuma sajūtu par izkļūšanu no piespiedu režīma.
Tagad šis duālisms ir pārvērties patīkamā apziņā par iegūto brīvību, kas, lai gan iet kopsolī ar atbildību, liek sajust, ka jebkuri plāni, kā arī to saturs un struktūra vairs nav tik lielā mērā pakārtoti citu izdomātai sistēmai, bet gan paša gatavībai un iekšējai pārliecībai.
Savulaik es ar šausmām vēroju cilvēkus, kuri jaunā gada iestāšanos saista ar jauna etapa sākšanos savā dzīvē, nereti tajā ietverot dažādu cerību piepildīšanos un tikai paša interesēs esošu plānu īstenošanu.
Lai gan šādas tendences man liekas nepieņemamas arī tagad, šie cilvēki manā uztverē arvien vairāk sāk asociēties ar laikā un telpā iesprostotiem radījumiem, kuri pārmaiņas savā dzīvē uzsāk nevis balstoties uz nejaušību rezultātā piespēlētām izdevībām vai akūtas nepieciešamības, bet gan mistiskiem datumiem un notikumiem, kuri atkārtojas gadu no gada un kuriem maz saistības ar indivīda iekšējo attīstību un tābrīža vajadzībām.
Šobrīd līdzīgas sajūtas man saistās ar tiem mācību pārņemtajiem entuziastiem, kuriem par savdabīgu sākumu kļuvis 1.septembris, bet par atskaites punktu – izglītības sistēmā paredzētais mācību gada ilgums.
Kā visos jaunos sākumos, arī mācību gada pirmajās dienās tiek izvirzīti mērķi un noteiktas prioritātes, taču, protams, būtu naivi domāt, ka uz visiem jaunajiem censoņiem attiecināmas banāli skaistās frāzes par vēlmi iegūt zināšanas.
Nebūšu oriģināla un atzīšos, ka skola man sāk saistīties ar veltīgi izšķiestu laiku, kurā visi spēki tiek veltīti, cenšoties tikt galā ar piespiedu kārtā uzliktajiem pienākumiem un pakļaujoties vispārējai laika atskaites sistēmai, no kuras nav iespējams izkļūt tikmēr, kamēr tā nav piedzīvojusi savu loģisko izskaņu.
Līdz ar to tādi jēdzieni kā gribasspēks un mērķtiecība, kas visai bieži tiek saistīti ar izglītības iegūšanu un zināšanu apguvi, patiesībā tiek deldēti nevietā, jo savu pilnīgāko skanējumu tie iegūst tajā brīdī, kad līdzās tiem minama arī brīvība un izvēles iespējas.
Tā visa rezultātā 1.septembris kā jauns sākums var tikt uztverts tikai gadījumā, ja kļūst aktuāls jautājums “cik ilgi?” attiecībā uz formālās izglītības iegūšanu tāpat kā pilngadības sasniegšanu, jo runāt par jaunu sākumu ar visām no tā izrietošajām sekām zināšanu apguvē, manuprāt, būtu pārāk smieklīgi un nekorekti vismaz līdz brīdim, kamēr netiktu atrisināts jautājums par iesprostojumu laikā un telpā.
