Pienācis brīdis apkopot aizejošā gada pienesumu un nākotni zīlēt.
Pienācis brīdis apkopot aizejošā gada pienesumu un nākotni zīlēt. Ir taču ķekatu laiks! Mana laulene Antonija mudina: “Laikus izvēlies sev kostīmu gadumijai, jo lomu nav nemaz tik daudz – labi ja ducis!” Ziniet, lai arī tuvojas Cūkas gads, es atsakos būt… Piedodiet, latviešiem maskošanās tradīcija, protams, paredz iejušanos dzīvnieka (lāča, kazas, dzērves, zirga) ādā, bet par cūkošanos gan nekas nav zināms. Mēdz teikt, ka cilvēki reizēm ir tik cūciski (nav runa par ķekatās iešanu, bet vispār). Bet šāda tāda cilvēka masku man kaut kā negribas likt. Kaut arī es neesmu svētais. (Dieva vai labās Laimas maska pat ķekatās iešanai man nepiestāv.)
Tā nu es izvēlos lāčādu… Latviešu folklorā ķepainis par spīti tūļīgumam aizbaida visus ļaunos garus. Tā paziņoju savai sieviņai Antonijai, kas ķekatās izlikšoties par siena gubu, esot izvēlējusies šitādu priekšmetisko masku. Nu vai ziniet, tur nav nemaz ko izlikties, hm. Ak, mana Antonija! Nu guba kas guba!
Sievuks iebilst. Sak, tas nesapasēšot, ja šī būs siena guba, bet vīrs no pavisam citas masku grupas – dzīvnieks, briesmīgs, nelatvisks nezvērs! Turklāt lai nu par ko, bet par lāci mūsu pusē esot bīstami izlikties. Esot tak viens pavasarī nošauts! Uzietas ķepaiņa pēdas un pat paši malumednieki (it kā lieli priekšnieki) noskaidroti, bet… plēsoņas līķis pazudis bez pēdām, tāpēc pierādīt neko nevarēja.
“Iedomājies, Antoša, lāča traģēdiju! Te tu esi, te tevis nav. Un neviens nepierādīs, ka tu vispār esi bijis! Kā saka, nav lāča, nav problēmu,” mani brīdina sievuks. Ja tā labi padomā… Pārsteigts konstatēju, ka mūsu pusē aizejošā gada sensacionālākais dzīvnieks laikam taču ir tieši lācis. Kā nekā dzīvojam pierobežā! He! Lācis mēdz mūsu pusē nelūgts un neaicināts atstāt pēdas. Līdz šim uzskatīju, ka lāčus tāpat kā gulbjus mūsu mednieki nešauj. Bet te… Varbūt ķepainis nemaz nav miris? Varbūt viņš ir nemirstīgais, kā sacīt jāsaka – kalnietis? Augšāmcēlās un aizgāja atkal pāri robežai “pēc medus”… Es arī gribu tāds būt! Jā, ir bīstami un reizē tik vilinoši izlikties par lāci mūsu pierobežā. Par ko tad lai izliekos, ja ne par viņu? Par Nāvi, par Velnu vai? He… Nē, šīs maskas atvēlu lāču (he, spoku) medniekiem. Es tomēr riskēšu un solidarizēšos ar pierobežā mītošajiem brīvdomātājiem, jo mūsējie, rau, “ķepu zelē” un “čiekurus” krāj, bez problēmām un bez robežām tikdami pie “medus” (lētā cukura, spirta, cigaretēm un benzīna).
Senie latvieši ticēja, ka ķekatas ir māju labie gari, ka tie nes mājās svētību un druvām auglību. Ar klaigām, trokšņiem un dejām centās aizbaidīt ļaunos garus. Jo skaļāk un līksmāk, jo labāk. Man līdzi būs rīkste, kas domāta daža laba pārmācīšanai, he, kā saka, mīlot. Tā ir pozitīvā ziņa.
