Ziemas nogalē svinam skaistus svētkus – Starptautisko Sieviešu dienu.
Ziemas nogalē svinam skaistus svētkus – Starptautisko Sieviešu dienu.
Mūsu valsts gan 8.marta svētkus neatzīst, tomēr tie iesakņojušies apziņā un sirdī. Liekas, ka visas pasaules ziedi sagulst sievietes rokās. Kur tad vēl dāvanas! Katrs tās izvēlas savu iespēju robežās un iepriecina sievu, māti, draudzeni. Apgarotas, smaidošas sejas. Mīļi vārdi un gaišas domas virmo šajās dienās.
Bet kā ir ikdienā? Vai esam uzmanīgi viens pret otru? Vai pietiek sirds siltuma, labestības un mīļuma vienmēr? Cik daudzreiz redzu sievieti nesam iepirkuma tīkliņus, bet vīrietis iet blakus, rokas kabatās sabāzis. Vai pasniedzam sievietei atbalstam un drošībai roku, izkāpjot no autobusa? Pilsētā gan, bet laukos šāda pieklājības norma reti tiek ievērota. Atceros kādu skaistu epizodi no savas dzīves. Biju apkrāvusies ar smagiem saiņiem un steidzos uz autobusu. Laikam jau biju saliekusies deviņos līkumos, nesot tādu smagumu. Kāds pavecāks kungs pēkšņi paņēma manu smagāko saini un pavadīja līdz autoostai. Nebijis viņa uzmanības, es nokavētos un nekur neaizbrauktu. Šādi skaisti brīži silda vēl šodien.
Esmu daudzreiz tikusies ar ārzemju latviešiem. Viņi priecājas, ka latviešu sievietes glīti ģērbjas, ir saposušās, izejot no mājām. Par vīriešiem viņiem ir iebildumi. Proti, mūsu vīrieši staigājot negludinātās biksēs, pavirši ģērbušies. Ārzemnieki pārmet, ka Latvijas vīrieši nesakot sievietēm komplimentus. Ja tā padomā, tad tiešām tā arī ir. Vai tik grūti būtu pateikt: “Cik tu šodien labi izskaties! Tev piestāv tavs smaids!”” Ja vīrietis pamana sievietē kaut ko skaistu un pasaka viņai to, sieviete jūtas spārnota, darbi labāk veicas. Pieklājība un labi vārdi neko nemaksā, bet dod daudz. Tā domāju es, bet kā jūs?
