Latviešus mēdz saukt dažādi – par čakliem, skaudīgiem, par lieliem dziedātājiem, bet nu jau ilgāku laiku diemžēl arī par – dedzinātājiem…
Latviešus mēdz saukt dažādi – par čakliem, skaudīgiem, par lieliem dziedātājiem, bet nu jau ilgāku laiku diemžēl arī par – dedzinātājiem…
Šis “nacionālais sporta veids”, kā tautā dēvē kūlas dedzināšanu, ir pieņēmis pārdabiskus apmērus. Kamēr citi brīvdienās atpūšas, ugunsdzēsējiem ir jāraujas vaiga sviedros, apdraudot savu dzīvību un dzēšot neapdomīgi pielaisto uguni pērnajai zālei. Ne vienu vien reizi šajās brīvdienās arī pašai nācās izjust iekšēju trauksmi, dzirdot, ka atkal kaut kur kauc ugunsdzēsēju sirēnas, jo ir skaidrs – viņi atkal steidz palīgā kādam, kam nav pieticis prāta nelaist klāt uguni kūlai.
“Nerotaļājies ar uguni!” šī bērnībā iemācītā patiesība man vienmēr ir prātā un šādos brīžos apzinies, cik patiesi ir šie vārdi, kas, vēl mazam esot, nešķiet tik svarīgi. Vakar braucu cauri kādas apdzīvotas vietas centram, kur pie daudzdzīvokļu mājām bija melns zemes plankums – apdeguši koku stumbri, nomelnējuši jaunās, zaļās zālītes stiebri, kas naski slējušies pret sauli, lai iepriecētu mūs – cilvēkus, kas alkst pēc pavasara, sadeguši kukaiņi, kuru mājvietas tur savulaik bijušas. Varēja redzēt, ka šīs liesmas apslāpētas laikus un līdz daudzdzīvokļu mājām nebija tikušas, tomēr… Tā vien gribas teikt – kur cilvēkiem prāts kaut ko tādu darīt vienalga kur – apdzīvotu vietu centrā, mežmalās?!
Pieļauju, ka drosme kūlas dedzinātājiem slēpjas šajos maģiskajos vārdos: “Nekas jau nenotiks, es tikai ātri nodedzināšu pērno zāli.” Bet – katram šī cerība beidzas citādi. Retam izdodas veiksmīgi nodedzināt aizaugušo tīrumu vai grāvmalu, ko pats pērn nav vīžojis sakopt, bet daudziem šis “prieks” beidzas skumji – nodeg māja, saimniecības ēkas, sadeg mājlopi, izdeg mežs… Un tad vairs nav neviena, ko vainot – vien sevi, un arī māju vairs nav. Turklāt naudas sods par kūlas dedzināšanu mums ir smieklīgs – protams, ja vēl izdodas noķert dedzinātāju.
Nedēļas nogalē televīzijā rādīja kādas kūlas dedzinātājas pieredzi, kas arī bija domājusi, ka nekas jau nenotiks, bet vējš uguni “iesvieda” pļavā, pēc tam nākamajā, līdz nodega milzu platības. Kur vien skaties – visur melna zeme… Šīs sievietes balsī patiesi bija jūtama nožēla, jo – iegūta mācība visam mūžam. Arī kaimiņš satraukts, jo – cik tur trūka un arī viņa māja būtu nodegusi.
Ir sen zināms, ka mēs nemācāmies no citu kļūdām un ne vienmēr pat no savām – dedzinām kūlu, braucam pārlieku lielā ātrumā, līdz notiek nelaime, paiet laiks – braucam atkal un atkal notiek nelaime. Bet uz ko mēs gaidām, šādi izaicinot likteni..
