Gunta Lapiņa no Mālupes: Savulaik es pie vecmāmiņas braucu ciemoties vasarās.
Gunta Lapiņa no Mālupes:
Savulaik es pie vecmāmiņas braucu ciemoties vasarās. Ar viņu man asociējās iespēja atpūsties, jo, lai gan vajadzēja arī strādāt un palīdzēt darbos, mēs viena no otras dzīvojām diezgan tālu un tās ciemošanās reizes nebija tik biežas. Varbūt tas kalpoja par iemeslu, kāpēc mūsu attiecības nebija tik ciešas, tāpēc nav arī palicis prātā kaut kas ļoti īpašs, ko vecmāmiņa man būtu iemācījusi vai ar savu piemēru atstājusi manī kā personībā.
– Santa Rāga no Alūksnes:
Liela. Tagad dažādu iemeslu dēļ es dzīvoju pie vecmammas, kas šobrīd man aizstāj gan vecākus, gan vienlaikus ir arī draugs.
Tomēr vecvecākiem katra dzīvē ir arī pavisam cita nozīme, jo uzskatu, ka tieši ar viņu palīdzību var uzzināt, no kurienes nāk tavi senči un kas esi tu pats. Viņi var daudz vairāk izstāstīt par taviem bijušajiem un esošajiem radiniekiem, ļaujot vairāk izprast pašam sevi, tāpēc viņu nozīme ir neatsverama.
– Dzintra Andrejeva no Alūksnes:
Kamēr vēl nebiju sākusi iet skolā, pie vecvecākiem dzīvojos ļoti bieži, bet vēlāk tas notika tikai brīvdienās.
Vecvecāki man saistījās ar tādu kā saldo vietiņu jeb leiputriju, kas man bija ļoti mīļa. Protams, es palīdzēju arī visos lauku darbos, kur viņi man iemācīja izdarīt līdz galam visu, ko esmu iesākusi. Tas man vēlāk ir ļoti palīdzējis, taču no vecvecākiem esmu aizguvusi arī daudz ko citu.
Mana vecmamma dzīvoja Gaujienā, tāpēc tur es izbaudīju pavisam citu toni, nekā tas ir šeit. Lai gan bija mājsaimniece, viņa mācēja piekopt savu stiliņu, prata pati sevi “apģērbt”, jo bija liela rokdarbniece. Tas tajā laikā bija ļoti liels pluss, ko esmu iemācījusies arī es.
