Lokālā vidē, rajona robežās, tik daudz runā par jaunu, profesionālu speciālistu piesaisti dažādās nozarēs.
Lokālā vidē, rajona robežās, tik daudz runā par jaunu, profesionālu speciālistu piesaisti dažādās nozarēs, bet kā žurnālistei, intervējot dažādus jaunus cilvēkus, kas savā profesijā patiesi ir zinoši, it īpaši pēdējā laikā nākas secināt, ka tik daudz kas ir tikai amatpersonu vārdi un ne vairāk.
Bieži, dodoties uz publiskiem pasākumiem, kur piedalās amatpersonas, ir jādzird frāze “mums ir jāpiesaista, mums vajag jaunus speciālistus”, bet arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka šie vārdi joprojām ir palikuši tikai vēlējuma un vajadzības izteiksmē. Toties, kad uz rajonu patiesi atnāk kāds zinošs speciālists vai arī tie jaunie cilvēki, kas šeit ir dzīvojuši visu laiku, savā jomā sasniedz atzīstamus rezultātus – šie speciālisti netiek pienācīgi novērtēti. Viņus uzskata par pašsaprotamiem – lai arī viņi ir jaunie speciālisti – un no vietējo pašvaldību puses netiek gādāts par to, lai nodrošinātu pēc iespējas labākus apstākļus viņu darbībai. Un tas viss veicina tikai to, ka arī šie “pašsaprotamie” speciālisti apsver domu pamest savu rajonu, lai dotos turp, kur var veiksmīgāk strādāt. Šādos gadījumos pat lokālais patriotisms tiek apslāpēts, lai cik arī grūti kādam no viņiem to būtu izdarīt.
Kāds jauns vīrietis, kas arī ir labs speciālists savā nozarē, ar skumjām atzina, ka pirms pašvaldību vēlēšanām 2005.gadā vietējie politiķi šo frāzi par jaunu speciālistu atbalstīšanu bija izvirzījuši par vienu no svarīgākajiem mērķiem. Tagad ir pagājis jau pusotrs gads kopš vēlēšanām, bet skaistie solījumi vēl joprojām ir tikai vārdi. Pagaidām jaunajā vīrietī vēl nav zudusi cerība sagaidīt to piepildījumu, tomēr, ja viņam te nebūtu sava ģimene un darba iestrādes, viņš arī jau būtu pametis dzimto rajonu. Un tas ir tikai laika jautājums, kad viņš kopā ar ģimeni izšķirsies par palikšanu vai aizbraukšanu.
Kāda jauna speciāliste, kas drīzumā uzsāks darbu rajona iestādē, atzina – lai arī viņas nozares speciālisti rajonam ir vajadzīgi, vietējā pašvaldība nekādu interesi par atbalsta sniegšanu neizrāda. Vēl viņa nav uzsākusi darbu, iepazinusi jauno darba kolektīvu un vēl viņā ir lokālais patriotisms, bet laiks rādīs, kā notiks tālāk. Un ir arī viens cits piemērs – pagājušajā gadā jauna speciāliste vērsās vietējā pašvaldībā un lūdza palīdzēt nodrošināt dzīvojamo platību, bet palīdzību tā arī nesaņēma…
Ir vēl daudz piemēru par to, kā jūtas un kādu atbalstu saņem vai nesaņem jaunie speciālisti, kas ir tik nepieciešami rajoniem – it īpaši tiem, kas ir tālāk no galvaspilsētas. Tādēļ gribas rosināt tos, kam ir iespējas palīdzēt jaunajiem speciālistiem, to tomēr darīt. Pretējā gadījumā arvien vairāki no viņiem sev uzdos jautājumu: “Bet ko es te vēl daru..?”
