Skolēnam pedagogi vairs pirkstu piedurt nedrīkst. Nav brīv arī bārties. Uzreiz var zaudēt amatu.
Skolēnam pedagogi vairs pirkstu piedurt nedrīkst. Nav brīv arī bārties. Uzreiz var zaudēt amatu. Kā smejies. Bet laukos jau vispār ar tiem amatiem – tā ir, kā ir. Skolotāji vaimanā, ka bērni paliek arvien… nevaldāmāki. Nezinot vairs, kā tikt galā. Skolēni, nevis skolotāji, tagad valdot skolā! Skolēni dancojot pa peidagogu galvām, bet šamējiem nekas cits neatliekot, kā glupi smaidīt un staigāt uz pirkstu galiņiem. Tagadiņ jāpriecājas, ka knēvelis šodien vispār atnācis uz skolu. Sak, varēja nemaz neatnākt…
Es jums teikšu, mani mīļie, ka skolotāji paši vien ir vainīgi. Paši sevi ir tā pasnieguši, par lupatām pataisījuši. Bet, ja jau pataisīja, tad nekur sprukt. Kā saka, jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze. A ja paņēmi pauzi, tad izturi!
Gudrākie skolotāji tagadiņ ir kļuvuši par cilvēkiem – pieminekļiem. Pareizi, es jums teikšu. Tālredzīgi. Tāds neko ne redz, ne dzird, ne klausās. Nolasa, zinies, skolā savu lekciju noteiktajā laikā un vietā kaut vai tukšai klasei un – sveika Gauja! Vēl gudrāk dara tie, kas daudz muti nedzisina. Norāda obligātās literatūras sarakstu, atbildamos jautājumus un atvēl pašiem meklēt atbildes un sniegt tās rakstiskā pārbaudes darbā. Vārdu sakot, mācības vispārizglītojošajā skolā arvien vairāk sāk atgādināt studijas augstskolā ar… brīvo apmeklējumu un brīvu uzvedību lekciju, nē, mācību stundu laikā, demokrātijas iezīmēm (uz skolu var nākt nemazgājies, netīrās drēbēs un reibumā) un devīzi “Katrs pats savas laimes kalējs”. Tevi, nesekmīgais skolnieciņ, neviens nelūgsies. Negribi mācīties – nemācies! Negribi nākt uz skolu – nenāc! Pilnīgi manas domas!
Daudzi tagadiņ cilvēkus – pieminekļus jeb pedagogus par šitādu taktiku kritizē. Nav brīv! Katram ir izvēles iespēja. Arī pedagogiem. Paskat, ja jau Somijā tauta ir sašutusi par “Eirovīzijas” monstru – grupas “Lordi” – atmaskošanu (pillīgi vāc parakstus, saceļoties pret tiem, kas uzdrošinājās presē publicēt lordiņu ģīmjus bez maskām), tad arī skolotāji var iestāties par savām cilvēktiesībām uz pašnoteikšanos. Sak, gribam un esam pieminekļi. Skat, drīz jau skolotājus nemaz nevajadzēs. Datori visiem bērniem priekšā, datorprogrammu uzliec un darbojies. Pa visu skolu viens vien elektriķis jeb datorspeķis būs nepieciešams, lai datorus un elektrību uzrauga. Kontroldarbus un eksāmenus labos centralizēti jeb kompjuterizēti. Direktors, protams, joprojām katrā skolā būs vajadzīgs. Terminātors. He! Bērniem patiktu. Kā sacīt jāsaka, dzīve nestāv uz vietas, tā aulekšo milzu lēcieniem.
Kā tur bija tajā Piškina dzejā… “Es sevim pieminekli cēlu. Netricināmo. Ja gribat tekt man ko – par vēlu! Nezināmo… ir pārāk daudz starp mums. Vien ziedus nest man iesaku es jums!”
Ar cieņu – Tēvs un vīrs piemineklis Antons Krikums
