Lidojot no Vēzes lidotas Vācijā uz Latviju, vēl pirms iekāpšanas lidmašīnā mūsu ceļojuma kompāniju uzrunāja divi latviski runājoši vīrieši. Viņi pauda neviltotu prieku izdzirdēt latviešu valodu, jo trīs mēnešus dzīvojuši svešā valstī. Turklāt par darbu tā arī naudu neesot saņēmuši un ar Latvijā palikušo cilvēku atbalstu dodoties mājās. Abi bija priecīgi. Palaikam iemalkoja ko stiprāku. Žēl šo latvju bāleliņu: nostrādā, bet, redz, naudu nesaņem un dodas mājup tukšā.
Taču lidmašīnā pavērās pavisam cita aina un iepriekš žēloto vīriešu vairs absolūti nebija žēl. Lidmašīnas tualetē viņš smēķēja! Tas ir absolūti aizliegts un nepiedodami, jo ciest var visi lidmašīnas pasažieri. Stjuarti noreaģēja un brīdināja vaininieku, ka nu nāksies maksāt 1000 eiro lielu soda naudu. Viss būtu jauki, ja stāsts varētu beigties šajā vietā, bet latvju tautietis jau jutās varens un… smēķēt devās vēl divas reizes! Viņš skandināja, ka neviens viņam neko padarīt nevar: reiz jau viņš tā uzvedies, nekāds sods neesot sekojis un, redz, lidot arī viņam neviens galu galā neesot aizliedzis. Likās neticami! Taču, sekojot notikumu tālākai attīstībai, ar nožēlu nākas teikt, ka tā tas tiešām ir. Jā, “varenais” smēķētājs lidmašīnu pameta policijas darbinieku pavadībā, bet tālāk sekoja draudzīga aprunāšanās. Ļoti šaubos, ka uzliktais sods mērāms ar trīs nullēm, vismaz “varoņa” sejas izteiksme par neko tādu neliecināja. Iespējams, soda apmērs bija gluži tāds pats kā smēķējot neatļautā vietā uz sauszemes. Dzīvojam lojālā valstī!
Tobrīd man bija kauns, ka runājam vienā mēlē. Tāds bija pirmais iespaids par Latviju gandrīz 200 lidmašīnas pasažieriem. Un nav ko pukoties, ka tūristi latviešiem nevelta tos labākos vārdus. Tādi nu mēs esam, un viņi to ir redzējuši paši savām acīm. Protams, ne jau viena indivīda dēļ visa tauta slikta, taču mums, latviešiem, ir labs teiciens – arī viena darvas pile var sabojāt medus podu. Tas nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad tiek bojāts valsts tēls, tāpēc derētu mums katram aizdomāties un rīkoties tā, lai citiem nav jādomā kas slikts. Kāpēc visi, atgriežoties no Amerikas, skandina, cik tur forši un smaidīgi cilvēki, bet pie mums tā nav? Sāc ar sevi! Vai mēs paši smaidām? Vai atņemam pavisam maza bērna sveicienu, kurš sveicina visus, jo viņam nav skarbās pieredzes un pasaule šķiet jauka un skaista? Lielākoties bērna virzienā tiek raidīts dusmīgs skats, un vien retais pasmaida pretī un parunājas ar mazo pasaules izzinātāju. Jā, visi ir piekusuši, visi steidzas, tomēr neaizmirsīsim, ka mazs sīkums var padarīt dienu gaišāku! ◆
