Reiz kāds cilvēks man jautāja, vai esmu laimīga, bet es nespēju viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo tik daudz kas cilvēkam kādā brīdī varētu likt justies laimīgam, bet jau pēc mirkļa var atgadīties kas tāds, kas laimes sajūtai liek izplēnēt gaisā.
Reiz kāds cilvēks man jautāja, vai esmu laimīga, bet es nespēju viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo tik daudz kas cilvēkam kādā brīdī varētu likt justies laimīgam, bet jau pēc mirkļa var atgadīties kas tāds, kas laimes sajūtai liek izplēnēt gaisā.
Kas man liek justies laimīgai? Vienubrīd esmu laimīga, jo man blakus ir mani mīļie cilvēki un es ik dienu varu saņemt viņu atbalstu, citā brīdī esmu laimīga, ka man ir darbs, ko daru ar prieku, un par to vēl arī saņemu atalgojumu, bet vēl citā brīdī mani laimīgu spēj darīt kaut vai vienkāršs ceriņzars, kas tik tikko izplaucis un stiepj man pretī savus krāšņos ziedus, vai arī bezdelīgu pāris, kas nedroši skatās manī pār ligzdas malu turpat aiz loga rūts.
Šā gada sākumā veikts kāds pētījums par to, vai Latvijā dzīvojošie cilvēki sevi uzskata par laimīgiem. Pēc iedzīvotāju aptaujām tika secināts, ka lielākā daļa sevi atzīst par laimīgiem, bet par nelaimīgiem sevi uzskata tikai ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Par laimīgiem sevi atzinuši gados jauni cilvēki, respondenti ar augstāko izglītību, kā arī respondenti ar lielākiem ienākumiem.
Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nevajag daudz, viņu laimīgu spēj darīt dažādi mazi notikumi ikdienā. Skolu absolventi jūtas ļoti laimīgi, kad aiz muguras ir visi eksāmeni, ir noskanējis pēdējais zvans un skolotāji un skolasbiedri ar laba vēlējumiem viņus izvadījuši plašajā pasaulē. Vecākus laimīgus dara viņu bērnu soļi pretī panākumiem dzīvē. Divi iemīlējušies cilvēki sajūtas vēl laimīgāki, kad viņu sirdis viena otrai dod mūžīgas mīlestības un uzticības solījumu. Vecu cilvēku dara laimīgu iespēja mierīgi nodzīvot vecumdienas savā miteklī. Kādam pietiek būt veselam un mundram, lai būtu laimīgs. Vēl kāds cits ir laimīgs, ka viņam ir dota iespēja dzīvot un priecāties par visu skaisto, kas notiek apkārt. Cik pasaulē ir cilvēku, tikpat daudz būs arī laimes formulu, jo katram tā ir sava.
Laime ir kā liela kristāla bumba, kas sastāv no sīkiem kristāliņiem. Mūsu dzīves laikā šie sīkie kristāliņi krājas cits pie cita, palaikam liekot sajusties mums laimīgiem, taču pilnīgu laimi piedzīvot cilvēkam laikam nav lemts, citādi nebūtu jēgas dzīvot. Laime ir kaut kas tik neparasts, tik netverams, bet tik skaists. Šī sajūta, kas pārņem tik pēkšņi un negaidīti, bet ir tik patīkama, jo vēderā jūti neparastu kņudinošu ņirboņu un šķiet, ka esi noreibis no laimes. Tikai laimīga cilvēka domas un sajūtas spēj atrauties no zemes un aizlidot augstu debesu zilgmē, tikai laimīgs cilvēks izstaro tādu neparastu gaismu ap sevi, kas arī citiem uz mirkli liek sajusties labāk. Ir vērts cerēt uz laimi, ir vērts mēģināt darīt to, kas tevi dara laimīgu, ir vērts censties būt laimīgam.
