Stāsta nobeigums. 6. Brīdi telpā valda klusums, Niks seko katram vārdam, tēva rokai pieķēries.
Stāsta nobeigums. 6.
Brīdi telpā valda klusums, Niks seko katram vārdam, tēva rokai pieķēries. Tad Artis neticami mierīgā balsī saka: “Dārgā, nekad nedomāju, ka mūsu attiecības ņems tādu virzienu. Tagad, liekas, par vēlu ko skaidrot. Pateikšu tikai to, ka tava uzostā sieviete ir ģimenes psihoterapeite Dace Lauka. Viņa mani konsultē jau daudzus mēnešus. Brīnišķīga speciāliste! No viņas derētu pamācīties domāt, runāt un uzvesties. Viņa runājas arī ar Niku. Mēs ārstējamies abi, un drīz viss būtu kārtībā, ja ne tava iejaukšanās. Ko tu mokies ar mūžīgo greizsirdību! Kur tu visu izokšķerēji? Varēji pajautāt.”
“Tavā telefonā! Reizēm der zināt, kāpēc tu esi citādāks nekā sākumā. Es nespēju bezgalīgi gaidīt. Būt tikai tava mīļākā es nevēlos! Man nav vairs divdesmit gadi!”
“Man derdzas tādas primitīvas metodes! Gita nekad neko tādu neatļāvās. Mums nekas no kopdzīves nesanāks. To es tev gribu jau sen pateikt. Paldies par to, ka panāci gabaliņu ar mums kopā! Niks man vienmēr būs dēls un pirmajā vietā. Tava slimīgā greizsirdība noveda mūs pie šī fināla.”
“Tu esi izpostījis manu dzīvi, sabradājis manas cerības! Tu esi… Man trūkst vārdu, kāds tu esi. Mana dzīve veļas kā akmens no kalna! Es redzu bezdibeni!”
“Nedramatizē! Labāk šķiramies tagad nekā vēlāk. Tu vēl sakārtosi savu dzīvi! Mēs viens otram nederam. Nikam vajag citādu pamāti.”
Pēc neilga laika, kas Karmenai licies tik garš kā kāda bezgalība, viņa atkal ir savā fitnesa klubā. Kā viņa tur nonākusi: kājām, braucot ar taksi vai citādi, to viņa neatceras. Aizvainojums, dusmas par zaudētajām cerībām ir viņu satracinājušas līdz neprātam: viņa ir atraidīta, viņu kā sievu Artis nevēlas, viņa der tikai mīļākās lomai. Veltīgi viņa ir centusies un gaidījusi bildinājumu! Viņa nav novērtēta! Artis viņu nemīl un nekad nav mīlējis! Puika viņam ir svarīgāks. Kāpēc viņa pielaiž aizvien vienas un tās pašas kļūdas? Kāpēc izsapņotais nepiepildās?
Darba laiks klubā jau sen ir beidzies. Durvis ir slēgtas, taču viņai ir savas atslēgas. Telpās deg tikai mazās dežūrlampiņas. Krēslas pielieta ir arī sporta zāle, kur nakts bezdarbībā nīkst trenažieri. Peldbaseinā ūdens ir izliets un tiks uzpildīts tikai rīta agrumā, nedaudz uzsildīts un tīrs. Tā gribētos šobrīd mesties ūdens atsvaidzinošajās skavās, taču Karmena izjūt dīvainu slinkumu, lai piepildītu baseinu. Viņa, liekas, baidās no ūdens, baidās pati no sevis. Aiz loga vējā kā trakā dejā līgojas bulvāra koku zari, metot spocīgas ēnas uz vingrošanas zāles grīdas. Tādas juceklīgas un neapvaldāmas ir arī Karmenas domas. Viņai vajag atgūt dvēseles līdzsvaru, lai izlemtos par tālāko. Tikai bezprātīgs treniņš pilnīgā vientulībā līdz pilnīgam spēku izsīkumam, līdz pārgurumam var palīdzēt aizmirst aizvainojumu, Arta izteikto atraidījumu. Jau sen viņa ir pārbaudījusi, ka nekas tā neatslābina un nenoņem stresu kā fitnesa nodarbība: sports, kustības, panākot tādu kā bezdomu dvēseles lidojošu stāvokli. Viņa vingro, trenažieri klaudzina savu ierasto ritmu: vingrot, kustēties, izlādēties! Ir jau agra rīta stunda, kad viņa daudzmaz nomierinājusies, izspiedusi no sevis pēdējos spēkus, iziet uz ielas. Vējš ir pierimis. Uz ielas nav gandrīz neviena gājēja. Tikai pa retam, zibinot prožektoru starus, aizbrauc kāda mašīna.
Karmena! Māte viņai ir uzlikusi šādu vārdu. Liekas, tas nenes laimi, ģimenes pavarda mieru un mīlestības veiksmi. Čigāniskajai Karmenai ir tāds temperaments, kas nepazīst rimumu. Karmenas laikam nav piemērotas mierīgai dzīvei, klusām nodarbēm un pieticīgiem sapņiem. Viņas iet pašas ar savu vēju, kas pūš kaislību burās, un nekad nesasniedz cerēto krastu. Vārds viņu tur savā neprātīgajā varā.
