Karmena visu bija pārdomājusi līdz pēdējam sīkumam gan par savu jauno biznesu, gan par attiecību stratēģiju ar Arti.
Stāsts turpinājumos. 3.
Karmena visu bija pārdomājusi līdz pēdējam sīkumam gan par savu jauno biznesu, gan par attiecību stratēģiju ar Arti. Viņas devīze bija: nogaidīt īsto brīdi un tad rīkoties. Visu vai neko! Viņai vajadzēs gudru un piemērotu laulības partneri, un tas varēja būt tikai Artis. Iepriekšējie gadījuma mīļākie tika nolikti pieklājīgā attālumā tikai “notes” gadījumam, tikai seksam.
Kad Gitas acu skatiens vērās tikai no uzstādītā kapa pieminekļa, Karmena atgriezās Latvijā. Savādi uzplaukusi, tvirtu ķermeni, moderna un daudzus vīriešus kārdinoša tumšmate – tāda nu bija Karmena. Ar milzīgu degsmi viņa metās savā jaunizveidotajā biznesā. Nu viņa bija biznesa sieviete. Viņas klubs īsā laikā guva milzīgu popularitāti, bet sirds tiecās pēc nepiepildītā. Mežonīgās kaislības plēsa vai pušu viņas sievišķību. Taču Artis vēl sēroja un Karmena pacietīgi gaidīja. Viņi bija tuvu, tepat pilsētā, pat dažu kvartālu attālumā. Sākumā Artis no viņas saņēma tikai telefona zvanus, īsziņas – garas un aicinošas. Gāja dienas un nedēļas. Sākumā viņi bija tikai draugi, sarunbiedri Karmenas fitnesa klubā, kuru arī Artis sāka apmeklēt. Laba fiziskā forma, veselīgs dzīvesveids – tas pēc pārciestajām sērām Artim bija kā veldze, kā nepieciešamība. Karmena veidoja viņu ar savām prasmīgajām rokām, kā māla piku par skanošu trauku veido keramiķis. Viņi beidzot atsāka tikties, un atjaunojās uz laiku zudušās attiecības, tomēr vīrieša bildinājums nesekoja. Tikšanās reizēs Karmenas dzīvoklī viss parasti beidzās ar atvadu skūpstu: “Līdz citai reizei, dārgumiņ!” Sekoja aizbildināšanās ar rūpēm par Niku, par darbu. Viss kā muļķīgā televīzijas seriālā. Dēlu joprojām pieskatīja kāds no vecvecākiem, bet Artis dēlu gribēja audzināt pats un beidzot Karmenu stādīja dēlam priekšā kā savu draudzeni. Nika labvēlība nu bija jāiekaro. Tas likās velnišķīgi grūts uzdevums! Puisēna acis, kas bija Gitas acu precīza kopija, viņu pētīja, mēle atbildēja uz Karmenas jautājumiem, bet rokas nesniedzās pretī ne sveicienam, ne apskāvienam. Smaids neatplauka: puikam kaut kas pie viņas nepatika. Viņa sirsniņas atslēgas nebija Karmenas rīcībā. Zēnam iepriekšējā dzīve abu vecāku aizvējā nebija aizmirsusies un droši vien vēl ilgi neaizmirsīsies, varbūt pat nekad. Deviņi gadi, sava saprašana par lietu kārtību un droši vien bailes zaudēt arī tēvu, gar kuru čubinājās pazīstamā tante. Bija jaunas problēmas, kas Karmenu darīja ļoti uzmanīgu. Vai viņai būs tik daudz laika un pacietības, lai atkausētu mazo sirdi? Viņa reizēm līda vai no ādas ārā, bet puikam tuvāk netika. Viņai Nika draudzenes loma nepadevās, bet pamātes lomai joprojām nebija aicināta. Visas pūles un izdoma nenesa cerētos augļus: labākajā gadījumā Niks viņu ignorēja un tas likās vēl trakāk nekā neuzmanīgie bērna izteicieni, ar kuriem viņš reizēm apbalvoja klāt esošo tēta draudzeni.
Vajadzēja izrunāties vispirms ar Arti, tad visu gatavu celt Nikam priekšā: “Tev atkal būs pilna ģimene – es būšu mammas vietā, kas par tevi rūpēsies un palīdzēs tētim saimniecībā. Būsim draugi! Mammu mēs nevaram piecelt!” Sasteigt notikumu gaitu un pārsteigties nedrīkstēja, bet Karmenas pacietības mērs arī bija pilns.
Kādu dienu, kad Artis aizgāja pastaigā ar suni, Karmena Arta mobilajā telefonā atkal atrada intriģējošas īsziņas, vairākas, kas tur bija uzradušās pēdējo dienu laikā. Varēja nojaust, ka rakstītāja ir sieviete: uzmundrinājumi, pat padomi, kā pārvarēt stresu un depresiju, sekoja datums un norāde – laikam par tikšanās laiku un vietu. Tas bija par traku!
