Ērti iekārtojusies, atslīgu autobusa sēdeklī un mazliet nogurusi vēroju baložu riņķošanu aiz loga.
Ērti iekārtojusies, atslīgu autobusa sēdeklī un mazliet nogurusi vēroju baložu riņķošanu aiz loga. Parasti nedēļas vidū šajā starppilsētu maršrutā braucēju ir pamaz, tāpēc arī citi pasažieri bez liekas drūzmēšanās un vietu skaidrošanas raiti izklīda pa pustukšo salonu. Drīz vien katrs iegrima savās domās, un čala apkārt pierima.
Nākamajā pieturā iekāpa vēl pārdesmit braukt gribētāji, kuri steidzās ieņemt tuvākās vietas autobusa priekšpusē.
Gados vecākajam vīram, kurš apsēdās man blakus, līdz ar visai apdilušo portfeli klēpī atradās arī čaukstīgs iepirkumu maisiņš, kā dēļ turpmāk dzirdēju katru viņa roku kustību – vispirms to salokām un ērtāk novietojam, tad – kaut ko tajā meklējam, tad vēlreiz salokām…
Un tomēr – no sākuma viņam nepievērsu īpašu uzmanību.
Vien tad, kad ar acu kaktiņu manīju raupjo, vēja appūsto roku burzām kabatlakatiņu un maisiņa stūri, ievēroju sirmgalvja nervozās kustības. Kādu mirkli vēlāk sapratu, ka roka, kas pa brīdim paceļas pie vīra sejas, ne mirkli neizlaiž no tvēriena rūtaino mutautiņu…
Vispirms nodomāju, ka vīrietis slauka sviedrus – salonā bija diezgan silti, bet tad, kad nervozie pirksti kabatlakatu jau atkal un atkal bija pārlocījuši uz sausāku stūri, saklausīju klusus šņukstus…
No savas pieredzes zinu – kad sirds sāp, gribas nolīst, neviena nemanītai, maliņā, bet, ja tas nav iespējams, tad labāk – lieciet man mieru…
Dzirdēju, kā apraujas sarunas un visi it kā ieklausās vecā vīra šņukstos. Pat motora troksnis, šķiet, izlīdzinājās klusākā ritmā.
Kamēr vēl īsti nevarēju izlemt, kā tagad pareizāk rīkoties – turpināt klusēt un taktiski neievērot, vai piedāvāt savu palīdzību. Otrā celiņa pusē sēdošā kundze jau steidzās palīgā: “Jums ir slikti? Kas jums notika? Es iedošu validolu!” un steidzās to meklēt savā rokassomiņā. Asi atmetis ar roku, kas varēja nozīmēt “Lieciet mani mierā!”, vīrietis dziļāk ierāva galvu pusmēteļa apkaklē.
Tajā pašā laikā kāda cita plauksta jau sniedza viņam iesāktu minerālūdens pudeli: “Iedzeriet! Jums kļūs vieglāk!”
Diezgan skarbi atgrūdis sievietes roku, vīrietis ieelsojās skaļāk.
Tajā pašā mirklī no aizmugures pastiepās vēl vienas sievietes roka un pieskārās raudošā sirmgalvja plecam: “Neraudiet! Neraudiet! Nu nevajag raudāt!” To pašu līdzjūtīgi smeldzīgi atkārtoja vēl kāda balss, it kā nemaz neievērojot vīrieša dusmīgi noraidošos žestus.
Ja kāds kaut mirkli padomātu, tad atcerētos no savas pieredzes, ka ar šiem vārdiem var panākt tikai pilnīgi pretēju reakciju. Bet spontānā rīcība jau bija paveikusi savu…
Salūzis zem žēlotāju līdzjūtības nastas, vīrietis sāka raudāt skaļā balsī… Dobjiem guldzieniem, kas, šķiet, nāca no pašiem sirdssāpju dziļumiem… Drebošā roka spieda kabatlakatu pie mutes, it kā lai aizturētu pašus skaļākos vaidus.
Blakus sēžot, jutos šausmīgi nelāgi – gan sevis, gan citu vietā. Īsu brīdi pat šķita, ka sajūtu blakus sēdošā sirmgalvja sāpes… Vēlējos viņam palīdzēt, bet no iepriekš redzētā sapratu – jebkura līdzjūtība tiks noraidīta. Skaidrs bija viens – ir jāļauj viņam izraudāties, nomierināties.
Kā vēlāk sapratu, pareizo rīcību diktēja zemapziņa – es pastiepu roku un lēnām to uzliku uz viņa piedurknes… Klusējot. Vienkārši biju blakus. Zinu pēc sevis – tas palīdz vislabāk.
Tuvu cilvēku noteikti cieši apskautu, pieglaustu. Apsegtu ar savu mieru. Klusumā ļautu nomierināties…
Šobrīd mans spēks atradās plaukstā.
Jutu, kā tas iedarbojās. Kabatlakatiņš noslaucīja seju un noslīga klēpī. Elsas un trīsas plecos pamazām norima.
Te negaidot vīrietis pasniedzās un uzlika manai plaukstai savu roku, – kā tēvs, klusā pateicībā, un no aizkustinājuma man pašai gandrīz sāka drebēt lūpa… Tobrīd vairījos domāt par to, cik reizēm tomēr cilvēkam vajag maz, lai pārkāptu dvēseles sāpju slieksni… Būtībā – tik maz… Vien saprotošu tuvumu.
Par to visu domāju vēlāk – kad biju palikusi viena.
Kādu pusstundu tā sēdējām – klusējot, joprojām nesarunājoties un, šķiet, pat neko nedomājot, vērojot garāmslīdošo ainavu aiz loga. Savādi, ka mani netraucēja šī svešā sirmgalvja plauksta. Varbūt tāpēc, ka atgādināja mana tēva sastrādātas rokas.
Tā piederēja mieram ap mums un nemaz nesatrauca.
Pēc laiciņa, pilnīgi nomierinājies un atslābis, kādā brīdī vīrietis ciešāk saspieda manu plaukstu (kā vēlāk sapratu – tās bija atvadas – tikpat klusas kā pateicība) un, tā arī neviena vārda nepateicis, izkāpa no autobusa…
Vēroju mežaino apkārtni un domāju: kas šo vīrieti sagaida mājās… Ja nu viņa sirdssāpju iemesls ir sievas vai bērna smaga slimība vai pat – aiziešana viņsaulē?…
Nekurināta auksta māja? Dūmenis, kas vairākas dienas nesildīts, nevilks, un dūmi, kas grauzīs acīs? Izsalkuši lopi kūtī? Kāda tukša gulta, kas nemitīgi atgādinās par vientulību? Krēsls, istabas čības, puslasīta grāmata, krūzīte… – lietas, kas runās pretim no vientulības.
Un blakus nebūs neviena, kas klusējot uzliek roku uz piedurknes… Un pat neviena, kas teiktu: “Neraudi…”
Kur ņemt spēku dzīvot tālāk, kad prom no visiem esi palicis viens? Var jau meklēt spēku pie zemes, pie kokiem, pie darba… Bet – vai ar to pietiek?
Var jau būt, ka šoreiz viss nav tik melnās krāsās zīmējams, un tomēr – sirmgalvja klusējošais izmisums atkal un atkal lika domās uzdot jautājumu – kā dziedēt dvēseli, ja mūža nogalē esi palicis viens? Kam lūgt padomu un sirdsmieru? Ja esi palicis viens…
Arī asaru traukam gan esot savs mērs. Arī skumjām un bēdām sava robeža. Reiz tās pārsāpot.
