Internetā izlasu, kā Valmieras rajonā kādam iedzīvotājam rajona tiesa piespriedusi pusotra gada brīvības atņemšanu par suņa nogalināšanu.
Internetā izlasu, kā Valmieras rajonā kādam iedzīvotājam rajona tiesa piespriedusi pusotra gada brīvības atņemšanu par suņa nogalināšanu. No lietas materiāliem zināms, ka notiesātais suni sitis, bet tad mēģinājis to sadedzināt kurtuvē. Cilvēks tiesā savu vainu atzinis. Pēc šīs ziņas izlasu dažādos, pretrunīgos komentārus. Cits izsmējīgi saka, ka par suņa nogalināšanu tagad piespriež cietumsodu, bet par miljonu zādzībām – tikai sabiedrisko nopēlumu un paraustīšanu aiz auss, bet, ja populārs vai bagāts cilvēks dzērumā ar automašīnu nobrauc nabadzīgu cilvēku, saņem tikai nosacītu sodu. Citi komentāri pilnībā atbalsta sodu un atzīst – ja var sadistiski nogalināt suni, tad tieši tāpat var nogalināt cilvēku. Citi saka, ka vīra rīcība nemaz neatšķiras no civilizētās “humānās iemirdzināšanas”, citi – šāda sadistiska nosliece esot raksturīga diezgan lielam procentam Latvijas iedzīvotāju. Tomēr pāri visam izskan pārliecība – cilvēks reizēm piemirst par atbildību. Par īpašību, kas mūs atšķir no dzīvniekiem.
Kad biju maza, ārkārtīgi vēlējos sunīti. Bērna kaprīze. Jo mazs kucēntiņš ir tik jauks, mīļš un apaļš! Sarunāju ar klasesbiedreni, ka dzimšanas dienā man dāvās kucēnu. Un uzdāvināja! Kad sunītis bija padzīvojis nedēļu pie manis un caurām naktīm pie auss bija smilkstējis un meklējis suņu mammas patvērumu, kad nedēļu es viņam biju staigājusi nopakaļ ar lupatiņu, lai saslaucītu atstātās peļķītes, kad biju jau vairākas reizes apraudājusies, jo iztēlotā idille par kucēnu bija tālu no realitātes, lūdzu klasesbiedreni, lai sunīti ņem atpakaļ. Tā nebija rotaļlieta, par kuru sapņoju. Sunīša audzināšana prasīja atbildību, pacietību, mīlestību, rūpes. Es nebiju gatava to sniegt. Labi, ka klasesbiedrene bija saprotoša, un kucēnam vēlāk atradās labi un pacietīgi saimnieki. Iedomājos, cik bieži mums šī pirmā apņēmība piemirstas un kādā brīdī izvēlētajam draugam māju, pagalma, arī sirdsdurvis ir aizvērtas. Tad nu rodas stāsti par klaiņojošiem suņiem, par pamestajiem, kas patversmēs gaida jaunus saimniekus, par badā turētajiem, par noslepkavotajiem. Jo tajā brīdī pazudusi atbildība par radību, kas no mums ir atkarīga.
Ne velti ir teiciens, ka suns ir tāds pats kā viņa saimnieks. Suns ir tāds, kādu viņu audzina. Agresija veicina agresiju. Nav atšķirības, vai to vēršam pret cilvēku vai dzīvnieku. Tādēļ arī nākas sastapt suņus, kas izskatās jauki, bet vienā brīdī var sāpīgi kost (gluži kā cilvēki), tādēļ ir suņi, kas uz visiem rej, un ir suņi, kas uzticīgi skatīsies saimniekā un no acīm nolasīs sajūtas. Kas nemīl sevi, tas nav spējīgs mīlēt arī citus. Un, manuprāt, suņus varētu uzticēt tikai cilvēkiem, kas spēj mīlēt un cienīt otru cilvēku. Lai citiem nav jāstaigā pa mīluļa atstātajiem izkārnījumiem, lai nav lieki jārēķina – kodīs vai ne. Un lai kādu dienu mīlulim nav jāpiedzīvo, kā roka, kas viņu barojusi, nežēlīgi pavēršas pret viņu.
