“Kā man sadzīvot ar savu vedeklu? Viņai ir citāda audzināšana, citāds raksturs.” Aija.
Psiholoģe palīdz rast atbildes.
26.janvāra “Alūksnes Ziņu” numurā sākām jaunu rubriku, kurā atbildes uz jautājumiem palīdz rast psiholoģe. Cienījamie lasītāji, jautājiet, jo noteikti ir kas tāds, kam paši nerodat atbildes. Savus jautājumus sūtiet uz “Alūksnes Ziņu” biroju Lielā Ezera ielā 5,
Alūksne, LV 4301, e – pasts: “aluksnes_zinas@ dzirkstele.lv”.
“Kā man sadzīvot ar savu vedeklu? Viņai ir citāda audzināšana, citāds raksturs.” Aija
Tautas ticējums vēsta: ja kāzu dienā spīd saule, arī vedekla būs mīlīga un jauka, ja ne, tad satikšanas negaidi! Un patiesi, pārmaiņas, kādas ģimenē ienesīs vedekla, paredzēt nav iespējams. Pat uzaugusi kaimiņos, viņa tomēr nāk no citas ģimenes, kurā valda citādi uzskati un citādas vērtības. Taču pats galvenais – kļūdama mūsu dēla sieva, vedekla piesaka savas tiesības uz ģimenes “galvenās sievietes” titulu, kura pamatā ir spēja dzemdēt bērnus un audzināt viņus pēc sava prāta. Brīdī, kad līdzās nostājas Viņa, mēs nonākam aci pret aci ar skaudro patiesību: esam iegājušas savas dzīves norieta fāzē.
To atskāršot, mēs, protams, varam turpināt visā vainot svešo sievieti, kura nelūgta ienākusi ģimenē un nevēlas pieņemt tajā valdošo kārtību. Taču mēs arī varam izmantot jauno situāciju kā iespēju sevis pārvērtēšanai un pilnveidošanai. Vai esam padomājušas, kāpēc dēls no visām sev zināmajām meitenēm izvēlējās tieši šo? Viņa noteikti daudzējādā ziņā ir mums līdzīga, jo tieši, vērojot un vērtējot mūs, topošais vīrietis attīstīja savu ideālas sievietes modeli. Citiem vārdiem sakot, vedekla ir mūsu pēc dēla prāta “uzlabotais variants”. Ja nespējam viņu emocionāli pieņemt, tad jautājums ir: vai spējam pieņemt pašas sevi, vai esam ar sevi apmierinātas, vai uzskatām sevi par cieņas, uzmanības un mīlestības vērtām neatkarīgi no sasniegtajiem rezultātiem un panākumiem?
Noskaidrosim savas spējas un iespējas!
Lai nostiprinātu savu pašapziņu, ir nepieciešams ieviest skaidrību piecās jomās, pirmā ir drošība. Vai mēs izjūtam drošību, ko rada skaidrība par katra ģimenes locekļa pienākumiem un tiesībām? Vai mūsu ģimenei ir savi noteikumi un ierobežojumi, kas ļauj apzināties katra indivīda personīgās un ģimenes kā veseluma robežas? Ja līdz šim tādiem “smalkumiem” pietrūcis laika, nu ir īstā reize paziņot: no šā brīža mūsu ģimenē būs tāda kārtība! Ir labāk pieņemt “telpu uzkopšanas noteikumus” vai “ledusskapja lietošanas likumus”, pirms vēl radušās domstarpības. Ja katram ģimenē būs skaidrs, kura pienākumos ietilpst trauku mazgāšana un kāpēc reizi dienā maltīti ieturam visi kopā, arī vedekla vieglāk atradīs savu vietu tajā. Skaidrība praktiskās lietās rada lielāku skaidrību un drošību savstarpējās attiecībās!
Otra pārdomu joma ir mūsu paštēls jeb “es” tēls: individualitātes izjūta, ko veido precīza un reāla savas lomas (sieva, māte, grāmatvede), rakstura (enerģiska, mērķtiecīga) un fizisko īpašību (spēj izturēt lielu slodzi, lēni atgūst spēkus) apzināšanās. Mums būs grūti paciest sev līdzās veiksmīgo un par sevi pārliecināto dēla sievu, ja nebūsim skaidrībā pašas par savām spējām un iespējām. Tāpēc mēģināsim atbildēt pašas sev: kas īsti esmu; ar kādām savām īpašībām lepojos; kas ir tās jomas, kurās orientējos vislabāk; kas no tā, ko daru, man padodas un patīk vislabāk?
Jo vairāk domāsim par šiem jautājumiem, jo skaidrāk apzināsimies savu vērtību. Tas savukārt vairos mūsu iekšējo līdzsvaru un palīdzēs kļūt iecietīgākām un par sevi pārliecinātākām gan attiecībās ar vedeklām, gan ar pārējiem ģimenes locekļiem, kolēģiem un sabiedrību kopumā.
Nekrāsim aizvainojumu – izrunāsimies!
Trešais pieturas punkts – afilācija jeb piederības izjūta, kuras pamatā ir apziņa, ka mani pieņem, atzīts un pozitīvi novērtē. Tieši tā vedeklas un vīramātes attiecībās varētu radīt vislielāko spriedzi, jo nedrošību izjūt abas: vedekla baidās, ka vīra ģimene varētu viņu nepieņemt, vīramāte – ka varētu zaudēt savu ietekmi ģimenē. Atklāta cīņa sākas brīdī, kad viena vai otra puse sajūtas apdraudēta, piemēram, vīramāte apšauba vedeklas prasmi apkopt jaundzimušo vai vedekla sāk kurnēt, ka vīramāte pārāk izrīko.
Lai kādā strupceļā mūsu attiecības būtu šobrīd, situāciju var vērst par labu, izrunājot savas emocijas un uzklausot pretējās puses viedokli. Ikdienā savu un tuvinieku piederības izjūtu vairosim, izrādot patiesu interesi par viņu darbu, uzslavējot un izsakot komplimentus, pasniedzot mazas dāvaniņas. Ir vērts regulāri izbrīvēt laiku un naudu, lai kopā ar ģimeni ieturētu vakariņas kafejnīcā, noklausītos koncertu vai noskatītos sporta sacensības. Kopīgie prieka brīži zina spriedzi un palīdz savaldīties saspringtās situācijās.
Priecāsimies par panākumiem, neskumsim par neveiksmēm!
Ceturtā joma – motivācijas un dzīves mērķa izjūta. Ja cilvēka uzmanības centrā ir personīgie mērķi un ceļi, kā tos sasniegt, viņam atliek mazāk laika īgņoties par tādām ikdienas negācijām kā nemazgāti trauki, nekārtība mājās un atšķirīgi viedokļi bērnu audzināšanā. Un mūža otrā puse ir īstais brīdis, lai piepildītu ilgus gadus lolotu biznesa ideju vai izmēģinātu savas spējas pilnīgi jaunā darbības jomā. Nebaidīsimies sākt savu sapņu īstenošanu!
Bērni nu jau pieauguši, tāpēc neveiksmes gadījumā cietējas būsim vienīgi mēs pašas. Turklāt cilvēkam ar spēcīgu mērķa izjūtu kļūmes nemaz negadās tik bieži, jo viņš reālāk novērtē savas iespējas un prot saskatīt alternatīvas problēmu risināšanas iespējas. Izvirzot konkrētus visai ģimenei saistošus mērķus, piemēram, iegādāties vasaras māju pie jūras, mēs un vedeklas varam kļūt lieliskas sabiedrotās.
Piektā joma, kas cieši saistīta ar iepriekšējo, ir kompetence – sekmju, panākumu un sasniegumu izjūta par to, ko uzskatām par personīgi sev svarīgu un vērtīgu, kā arī savu spēju un vājību jeb ierobežojumu apzināšanās. Mums ir jāmācās atzīt un priecāties par saviem panākumiem un objektīvi novērtēt situācijas, kurās kaut kas nav izdevies tā, kā gribēts. Vislabāk to var izdarīt, īstenojot kādu senlolotu sapni, piemēram, pilnveidojot angļu valodas zināšanas, attīstot šūšanas prasmi vai dodoties ceļojumā. Darbošanās gaitā gūtā veiksmīgā pieredze vairos mūsu pārliecību par savām spējām, gatavību uzņemties risku, vēlmi dalīties uzskatos un idejās ar citiem. Cilvēks, kurš jūtas kompetents, ne tikai apzinās savu iekšējo spēku, bet arī spēj atzīt savas vājības. Tādējādi neveiksmes un neizdošanās viņu vairs tā neuztrauc, bet kļūdas tiek uztvertas kā vērtīgi “darbarīki” sevis pilnveidošanai.
Rezumējot visu iepriekš teikto, prātā nāk kādas vecāka gadagājuma sievietes stāsts. Pēckara gados viņas tikko dibinātā ģimenīte dzīvojusi ļoti trūcīgi un bieži iznācis badoties. Gādīgā vīramāte, ciemos nākdama, reiz atstiepusi pusi aitas kautķermeņa, ko pakārusi virtuvē pie sienas. Viešņa neko nepaskaidrojusi, un vedekla, kautrīga būdama, arī neuzdrīkstējusies ne ko jautāt, ne šo gaļu lietot. Savukārt vīramāte, pēc nedēļas jaunos apraudzīt nākdama, bijusi varen nikna par vedeklas muļķību.
Ko te piebilst? Mums nereti šķiet: ja reiz bērni ir gana lieli, lai sāktu dzīvot kopā, tātad viņi ir arī gana pieauguši, lai stātos mums pretī “kā vīrs”. Patiesībā jaunieši izjūt bijību un bailes pret pieaugušajiem un jo īpaši pret vīra vai sievas vecākiem, tāpēc tieši vecākiem ir jāuzņemas iniciatīva uzsākt sarunas un noteikt jauno kārtību ģimenē. Laiks, kad mūsu mājās ienāk vedekla vai znots, ir brīnišķīgs tieši ar to, ka mēs varam pilnībā izmainīt visu savu dzīvi, piemēram, iedibināt jaunas tradīcijas, izvirzīt jaunus kopīgus mērķus.
Un paturēsim prātā: neviena vedekla nav un nekad nebūs tieši tāda, kādu mēs vēlamies viņu redzēt. Bet arī mēs taču neesam tieši tādas, kādas mūs vēlas redzēt citi. Mēs katrs esam tāds, kāds esam, un visgudrākais ir šo patiesību pieņemt un ar to rēķināties. Lai izdodas!
