Es nezinu, kas noticis, taču darbs man vairs nesagādā prieku.
“Es nezinu, kas noticis, taču darbs man vairs nesagādā prieku. No rītiem mostos drūmā noskaņā un pirmā doma ir par to, ka atkal jāiet uz darbu, kur nāksies uzņemties atbildību par sarežģītiem uzdevumiem un klausīties priekšniecības bieži vien bezjēdzīgās pamācības. Izjūtu milzīgu atbildību par sev uzticētajiem pienākumiem un ļoti baidos kļūdīties. Ar skaudību vēroju kolēģus un domāju: nu kāpēc es nevaru būt tik zinoša un pašpārliecināta kā viņi? Iznāk, ka strādāju vienīgi naudas dēļ. Ko darīt? Kā atbrīvoties no vainas sajūtas un riebuma pašai pret sevi?”
ar cieņu – Evija
Mīļā Evija, tas, kas šobrīd notiek ar jums, savu reizi var gadīties katram algotu darbu strādājošajam. Cilvēks izjūt nemieru, domājot par saviem darba pienākumiem, klientiem, kolēģiem un vadību.
Savukārt interese par draugiem, tuviniekiem un sevi pašu pamazām zūd. Viss, kas kādreiz sagādāja prieku un likās interesants, it kā attālinās. Kad cilvēks sāk justies šādi, tad ir skaidrs, ka viņu piemeklējusi 21.gadsimta modernās sabiedrības slimība – izsīkuma jeb izdegšanas sindroms.
Atgādina pagurušus zirgus
Cilvēks, kuru piemeklējis profesionālās izdegšanas sindroms, atgādina pagurušu zirgu: viņš vairs nesmejas par jokiem un uzjautrinošām ikdienas situācijām, iztiek bez pīppauzēm, mēdz strādāt arī brīvdienās un neizmanto ikgadējo atvaļinājumu. Šāds cilvēks ir arī viegli aizkaitināms un sūdzas par veselības problēmām, muskuļu sasprindzinājumu un kuņģa darbības traucējumiem.
Psiholoģe Kristīne Masleča no Kalifornijas domā, ka izdegšana nav radošā potenciāla zaudēšana vai reakcija uz garlaicību, bet gan emocionāls izsīkums, kas veidojas uz starppersonu attiecību izraisīta stresa fona. Līdzīgās domās ir psihologs Džerolds Grinbergs, kurš uzskata, ka profesionālā izdegšana ir nelabvēlīga reakcija uz stresu darbā, kura ietver psiholoģisku, psihofizioloģisku un uzvedības komponentu. Viņš arī norāda, ka izdegšana veicina zemu profesionālo morāli, darba kvalitātes krišanos, fiziskas slimības un distresu, alkohola un narkotiku lietošanu, konfliktus ģimenē.
Vairāk apdraud sociālos darbiniekus un vadītājus
Izdegšanas sindroms var piemeklēt ikvienu, taču visbiežāk tas skar cilvēkus, kuri strādā ar palīdzības sniegšanu un starppersonu komunikāciju saistītās jomās, piemēram, sociālos darbiniekus, skolotājus, ārstus un pārdevējus. Arī dažāda līmeņa vadītājiem ir palielināts risks piedzīvot tādas stresa un profesionālās pārslodzes izraisītas problēmas kā infarkts, kuņģa čūla, alkoholisms, psihiski un ģimenes attiecību traucējumi. Pēdējā laikā palielinās interese par izdegšanu jūrnieka profesijā, jo tajā strādājošie pavada ilgu laiku prom no mājām, cieš no sociālo kontaktu ierobežotības un vientulības, kā arī ir pakļauti reālām dzīvības briesmām. Lai gan pirmajā mirklī minētās profesijas var likties atšķirīgas, tomēr tām visām ir viena kopīga iezīme: nepieciešamība ilgstoši atrasties ciešā kontaktā ar cilvēkiem, kas no emocionālā viedokļa nereti ir apgrūtinoši.
Liela loma izdegšanas sindroma attīstībā ir cilvēka personībai. Lielāka iespēja to piedzīvot ir cilvēkiem ar zemu pašcieņu un pašvērtējumu, jo viņiem īpaši nepieciešams pozitīvs apkārtējo novērtējums, kā rezultātā darbs tiek izvirzīts pirmajā vietā, atstājot novārtā personīgās intereses. Tāpat izdegšanas sindroma attīstīšanos veicina personības neelastīgums un nepieciešamība valdīt, izteikta agresivitāte un nepacietība, tieksme visu kontrolēt, bezspēcības izjūta, nespēja noteikt robežas, savu vajadzību un vēlmju noliegšana, tieksme konkurēt un vienmēr būt vislabākajam, neprasme deleģēt pienākumus un cenšanās visu padarīt pašam.
Taču izdegšanas sindroma attīstīšanos var veicināt arī darba vide, piemēram, ierobežota rīcības brīvība un iespējas izmantot savas spējas un zināšanas, darba vienveidīgums, nenoteiktība darāmā darba novērtējumā. Ja hroniskā noguruma simptomi parādījušies vienam darbiniekam, ar to var “aplipt” visa iestāde.
Var būt letāls iznākums
Būtu aplam domāt, ka izdegšanas sindroms gluži kā gripa “uzkrīt” vienā dienā. Tas attīstās vairāku mēnešu un pat gadu laikā un ir iedalāms stadijās, kas padziļina cits citu. Par starta punktu var uzskatīt brīdi, kad cilvēks sāk strādāt konkrētajā darbavietā. Parasti šajā periodā viņš jūtas ar darbu apmierināts un izturas pret to ar entuziasmu. Tomēr pamazām pacēlums noplok un darbinieks kļūst mazāk enerģisks. Izdegšanas otrajai stadijai raksturīgs nogurums un miega traucējumi. Lai tos novērstu, cilvēks nereti sāk lietot medikamentus vai citas palīgvielas. Trešajā stadijā pārmērīga darba rezultātā parādās tādi hroniski simptomi kā bezspēks, nosliece uz slimošanu, ļaunums un nomāktība. Ceturtajā jeb krīzes stadijā var attīstīties saslimšanas, kuru rezultātā cilvēks zaudē darbspējas. Turklāt palielinās pesimisms, šaubas par sevi un pārmērīgas rūpes, kas bojā attiecības ģimenē. Piektajā stadijā psiholoģiskās un fiziskās problēmas saasinās tiktāl, ka var provocēt saslimšanas, kas apdraud dzīvību. Cilvēkam ir daudz problēmu, ka nopietni apdraud viņa karjeru.
No izdegšanas sindroma var izvairīties
Par to, ka arī mūs var piemeklēt izdegšanas sindroms, būtu jādomā jau brīdī, kad noslēdzam darba līgumu. Atradīsim dažus draugus vai kolēģus, ar kuriem pēc darba regulāri tiksimies un no sirds izrunāsimies. Rūpēsimies par savu fizisko labsajūtu, regulāri veltot laiku sportiskām aktivitātēm, lietojot veselīgu uzturu un atmetot kaitīgos ieradumus. Padomāsim arī par savu psihisko veselību, apgūstot meditāciju, jogu vai kādu citu prāta attīrīšanas veidu. Izmantosim katru iespēju no sirds izsmieties un radīsim šādas iespējas arī paši. Izdarīsim ik dienas ko neierastu, piemēram pabraukāsim ar skrituļslidām, palēksim “klases”, pūtīsim ziepju burbuļus, taisīsim grimases. Mācīsimies atslābināties un uztvert sevi vieglāk, gaišāk.
Ja nu ar profilaksi nokavēts un šķiet, ka līdzšinējā darbā palikt vairs nav iespējams, tad mēģiniet godīgi atbildēt sev uz jautājumu: – kāpēc es daru šo darbu un vai varu iedomāties sevi tajā pēc gada? Būtu vēlams pārrunāt šo jautājumu ar cilvēkiem, kurus cienāt un kuru viedoklim uzticaties. Var arī novērtēt savu attieksmi pret darbu kopumā pēc 10 punktu sistēmas, augstāko novērtējumu dodot darbam, kurš jums patīk un bez kura nevarat sevi iedomāties, bet zemāko – darbam, kuru neieredzat. Ja darbs, ko šobrīd darāt, šajā izvērtēšanā neiegūst vismaz 5 punktus, tad ir jādomā par citu iespēju.
Pirms pieņemt izšķirošo lēmumu, ir vērts uzdot sev vēl vienu jautājumu, proti – kāpēc es vispār strādāju? Uzrakstiet visus reālos un abstraktos iemeslus, kāpēc jums ir nepieciešams darbs. Noskaidrojiet, kas tieši – slava, panākumi, karjeras iespēja, peļņa un sociālās garantijas – jūs motivē strādāt un kādas ir jūsu pašas svarīgākās vērtības. Uzskaitiet visu, ko jums patiesi patīk darīt, un mēģiniet atcerēties pēdējo reizi, kad to darījāt. Visticamāk, šo pārdomu rezultātā jūsu apziņā izkritalizēsies kāda vēl neizmantota iespēja vai nepiepildīts sapnis, tādējādi norādot turpmākās darbības virzienu.
Džozefs Mērfijs savā grāmatā “Tavs domu spēks” uzsver, ka cilvēka būtību veido divi spēki – apziņa, kas loģiski analizē un pieņem lēmumus, un zemapziņa, kas neko nedomā un bez ierunām īsteno visu, ko apziņa atzinusi par pareizu. Tātad, ja spējam iztēloties sevi laimīgu un veiksmīgu, tad tādi arī kļūstam. Noteicošais ir nevis lietas un apstākļi, bet mūsu attieksme pret tiem.
Lai veicas!
***
Psiholoģe palīdz rast atbildes
Cienījamie lasītāji, jautājiet, jo noteikti ir kas tāds, kam paši nerodat atbildes. Savus jautājumus sūtiet uz “Alūksnes Ziņu” redakciju Lielā Ezera ielā 5 , Alūksne, LV 4300, epasts “aluksne@dzirkstele.apollo.lv”.
