Tas, ka Latvijas likumdošana dažādos jautājumos ir samudžināta, neizprotama un tādēļ interpretējama pēc katra ieskatiem, dzirdēts bieži.
Tas, ka Latvijas likumdošana dažādos jautājumos ir samudžināta, neizprotama un tādēļ interpretējama pēc katra ieskatiem, dzirdēts bieži. Bet kādu dienu man nācās ieklausīties kādā sarunā un pārliecināties, ka atsevišķi likuma panti un to skaidrošana var būt arī smieklīga. Izrādās, ka arī Bērnu tiesību aizsardzības likumu var lasīt dažādi un saskatīt tajā aizliegumu skolēniem vasarā veikt tā dēvētos “lauciņus” – vasaras brīvlaikā kādu dienu doties uz mācību iestādi un ravēt puķudobes vai veikt citus apkārtnes tīrīšanas darbus. To pamato ar punktu, kurā minēti bērna pienākumi pret sabiedrību. Viņu pienākums ir saudzīgi izturēties pret vidi, bet tur nav neviena vārda, ka pienākums būtu to veidot vai iesaistīties tās kopšanā. Šo tukšumu likumā kāds pamanās izmantot, un aizbildināties, ka strādāšana vasarā skolas labā ir pretlikumīga.
Likums arī paredz, ka bērnam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku un tādēļ šāda vienas vai divu dienu bērna izsaukšana vasarā uz skolu liedz viņam pilnvērtīgi baudīt vasaras priekus. Lielākā daļa skolu gan savas iekšējās kārtības noteikumos ir paredzējušas, ka bērni palīdz skolas apkārtnes sakopšanā. Tas ir darbojies gadiem ilgi, izrādās – skolu iekšējās kārtības nolikums neiet kopā ar likumu.
Vai tas nešķiet smieklīgi? Piekrītu, ka likumam vajadzētu pasargāt bērnus no ekspluatēšanas, nodarbināšanas smagos darbos, strādāšanas, izmantojot ķimikālijas. Bet ar likumu nevajadzētu bērnu iemācīt pieņemt to, ka vienmēr viss būs gatavs, ka aiz viņa sakārtos un sakops. Reizēm šķiet, ka mēs, pieaugušie, paši sev radām problēmas. Mēs vēlamies pasargāt bērnus no visa, arī no darba. Ka tikai darbs viņam nenodara pāri! Un beigās pienāk brīdis, ka nav neviena bērna, kas būtu gatavs par vienkāršu paldies izdarīt mazu darbu. Mēs paši veidojam situāciju, ka nevēlamies vairs darīt to, par ko nemaksā. Visu vērtējam naudas izteiksmē. Pusaudži ir gatavi mēnešiem strādāt vasarā, arī smagus darbus, lai tikai pelnītu naudu. Un tas vairs nav viņa tiesību uz brīvo laiku pārkāpums. Ja darbā ir jaušama nauda, tai ir cita vērtība. Tur likumi var izpalikt.
Protams, bērniem un pusaudžiem patiktu, ja viņiem vasarā nebūtu ne uz mirkli jānoliek skrituļslidas, velosipēds, jāatstāj pludmale un draugi, lai dotos strādāt. Arī man bija šīs izjūtas. Bet vai bērns, kas augusta vidū būs izravējis puķu dobi pie skolas, septembrī, atnākot uz mācībām, nepamanīs, kā zied asteres? Vai viņam gribēsies bradāt pa apstādījumiem, kurus pats kopis? Un vai gribēsies mest papīru zālienā, kuru pirms tam būs grābis?
