Armands Skrins ir Kristus vecumā. Var teikt – vīrietis labākajos gados, kad gribas mīlēt un būt mīlētam, veidot savu ģimeni. Diemžēl reti gadās sastapt sievieti, kura būtu gatava saistīt savu dzīvi ar cilvēku, kuram ir īpašas vajadzības.
Armands Skrins ir Kristus vecumā. Var teikt – vīrietis labākajos gados, kad gribas mīlēt un būt mīlētam, veidot savu ģimeni. Diemžēl reti gadās sastapt sievieti, kura būtu gatava saistīt savu dzīvi ar cilvēku, kuram ir īpašas vajadzības. Armandam tāda bija, tāpēc šķiršanās vēl joprojām sāp.
Tiekoties ar viņu vecāku mājā, kur dzīvo Armands, neatstāj sajūta, ka liktenis nav bijis saudzīgs. A.Skrins ir otrās grupas invalīds kopš bērnības, tāpēc nezina, kā ir būt fiziski veselam. Viņš uzskata, ka ir tāds pats kā visi, lai gan iet ar grūtībām. “Tāda ir dzīve, un tur neko nevar darīt. Manuprāt, pats svarīgākais – lai blakus ir mīļš cilvēks. Pārējais ir pakārtots. Citi uzskata, ka darbs un nauda ir svarīgāki. Es varu iztikt ar minimumu, bet savstarpējās attiecības man ir nozīmīgas,” saka A.Skrins.
Nebaidās apdedzināties
Viņam prieku sagādā draugi, kuriem var uzticēties, un vecāki. “Tikpat liels prieks bija arī par ģimeni, bet nu jau gadu esam šķīrušies. Pirms tam nevarēju saprast, kāpēc citi šķiras. Likās, ka ar mani nekad tā nenotiks,” atzīst Armands. Vai viņš prot veidot savstarpējās attiecības? Pašam šķiet, ka jā. Tomēr piebilst, ka viņam tas ir citādāk. Kā? Izstāstīt to nav iespējams. “Ir vienkārši jājūt, jo katrs cilvēks ir citādāks. Dzīvoju pēc principa: “Es esmu “es” un nevaru būt tāds kā citi.” Turklāt man ļoti nepatīk, ja māca. Ja apdedzinos, tad pats esmu vainīgs,” skaidro vīrietis.
Viņš neieklausās vecāku brīdinājumos, jo vajag pašam pārliecināties. Jā, nākas pārdzīvot, bet vismaz zina, kā tas ir. Apdedzināties ir gadījies bieži, taču pēc tam tie liekas sīkumi. “Katrā vecumā ir atšķirīgas problēmas. Bērnībā sāpēja, ja vienaudži darīja pāri. Varbūt nebiju tas, kas pretojas? Pamazām sapratu, ka ir jāaizstāv sevi,” atklāj A.Skrins.
Kas var palīdzēt, ja blakus nav vecāku un draugu? Kādreiz Armands ticēja Dievam. Kopš 17 gadu vecumā nomira viņa pirmā draudzene, viņš vairs nepaļaujas uz Dievu. Piekrīt, ka ir kaut kāda augstāka vara, kas cilvēkus vada. Tomēr nav pārliecības, ka tas ir Dievs. “Nav jau pierādīta Dieva esamība,” secina vīrietis.
Redz tikai balto un melno
Viņš ir reālists, bet dzīvē saskatot galvenokārt divas krāsas – balto un melno. Nav pelēkā vidusceļa vai citu krāsu. “Rožaina mana dzīve noteikti nav. Vai kādam tāda ir? Katram nākas piedzīvot kāpumus un kritumus. Taču, ja nebūtu problēmu, tad dzīve nebūtu interesanta. Tā liktos garlaicīga, ja viss ritētu kā pa diedziņu,” ir pārliecināts A.Skrins.
Armands ievērojis, ka viņa dzīvē ilgstoši ir baltās un melnās joslas. Viņaprāt, būtu labāk, ja šī gaišo un tumšo periodu maiņa notiktu biežāk. Protams, pret gaišajām dienām pretenziju nav ne viņam, ne arī kādam citam. Toties melnā josla liekas gara un mokoša. “Reizēm liekas, ka nav vērts dzīvot. Kāpēc visu laiku neveicas? Kad viena problēma seko otrai nebeidzamā virknē, trūkst spēka pretoties. Tiesa, tas ir tikai tajā momentā,” atzīstas A.Skrins. Turklāt ir situācijas, ko nav nespējams ietekmēt un mainīt. “Nu, piemēram, es nevaru piespiest sievu atgriezties. Turklāt diez vai es to gribētu. Katrā ziņā tas nav atkarīgs tikai no manis,” secina viņš. Vīrietis atzīst, ka nejūtas stiprs. Ir vairāk pesimists nekā optimists.
Ir vairāk mājās sēdētājs
“Protams, kustību traucējumi ir apgrūtinoši. Nevaru pilnībā izdarīt to, ko citi. Tomēr man nepatīk vārds “invalīds”. Man tas rada asociācijas ar apzīmējumu nekur nederīgam cilvēkam. Labāk pieņemu, ka esmu ar īpašām vajadzībām,” stāsta A.Skrins. Armands ievērojis, ka fiziski veselie cilvēki dalās divās grupās. Tie ir vienaldzīgi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai arī cenšas visādi palīdzēt, reizēm pat pārspīlējot to nevarību. “Atceros, ka reiz man palīdzību iekāpt autobusā piedāvāja sirmgalve, kurai varētu būt vismaz 70 gadu. Atvainojos, bet tas ir pārspīlēti. Ja vajadzīgs, tad palūdzu palīdzēt, piemēram, kāpt pa kāpnēm,” skaidro Armands.
Viņš secina, ka Alūksnē tiek domāts par cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pie sabiedriskām ēkām ir uzbrauktuves, pa kurām ērtāk arī uziet, ne tikai uzbraukt ar ratiņkrēslu. Lai gan Armandam ir iespējas iziet sabiedrībā, piedalīties atbalsta centra “Saulstariņi” pasākumos, tomēr viņš labāk jūtas mājās. Vasarā A.Skrins izmanto iespēju aizbraukt ciemos pie draugiem, jo brauciens autobusā ir par brīvu. Atšķirībā no vispārizglītojošo skolu audzēkņiem bērni ar īpašām vajadzībām mācās vienkopus no visas Latvijas, tāpēc viņiem arī draugi ir daudzviet. “Pamatskolas izglītību ieguvu Cēsu rajona Raiskuma sanatorijas skolā, pēc tam mācījos arodapmācības un rehabilitācijas centrā Alsviķos, kā arī Alūksnes vakara (maiņu) un neklātienes vidusskolā. Tas nozīmē, ka jau kopš pirmajām klasēm iepazinu vienaudžus no citurienes. Manuprāt, tas ir labi. Tomēr labākie draugi man ir alūksnieši Madara un Didzis, kā arī puisis no Ilūkstes, kurš tagad atkārtoti mācās Alsviķu profesionālajā skolā,” salīdzina Armands.
Vēlas strādāt ar datoru
Pašlaik A.Skrins apgūst grāmatvedības zināšanas. Viņam iespēju mācīties mājās devis mācību centrs “Būts”, kas īsteno Eiropas Sociālā fonda projektu “Apmācības nodrošināšana sociālās atstumtības grupām”. Diemžēl par vēlu Armands uzzinājis, ka varēja apgūt arī datu ievades operatora specialitāti. Interneta mājas lapā viņš saņem mācību materiālus un pārbaudes uzdevumus, tāpēc tos iespējams izpildīt mājās. Tā ir nodarbošanās, kas aizpilda laiku. Turklāt šīs zināšanas ir vērtīgs ieguvums, tomēr par grāmatvedi Armands nedomā strādāt. Viņš arī secinājis, ka nevar gūt peļņu ar kurpnieka arodu, kuru apguva Alsviķu skolā. “Visi materiāli ir dārgi. Ja prasītu augstāku samaksu, tad cilvēki nelabotu apavus,” uzskata A.Skrins. Viņš uzsver, ka arī vidusskolu beigušie jaunieši izvēlas mācību iestādes, kurās var apgūt profesiju, ar kuru var nopelnīt. Armandam nebija tik lielas izvēles iespējas.
“Mācību process, manuprāt, ir viegls. Tiesa, labāk gribētu apgūt datora programmēšanu,” spriež A.Skrins. Dators ir viņa aizraušanās, turklāt prasme strādāt ar to ir apgūta kursos. Tā ir viņa pasaule. “Daudz sērfoju internetā. Sevišķi interesē informācija par sportu. Kādreiz bija doma apgūt sporta žurnālista profesiju. Diemžēl sacerējumu rakstīšana man nepadevās, tāpēc atteicos,” norāda Armands. Kad maijā nokārtos eksāmenu grāmatvedībā, viņš meklēs iespēju apgūt specialitāti darbam ar datoru.
