Saproties, integrācija ir svarīga padarīšana. To zina teikt visi un katrs. Bet ko īsti tas nozīmē?
Saproties, integrācija ir svarīga padarīšana. To zina teikt visi un katrs. Bet ko īsti tas nozīmē? Ņemam rokā svešvārdu vārdnīcu un lasām! Integrācija, kā izrādās, ir atsevišķu objektu apvienošanās vienā veselumā, sistēmā vai iekļaušanās kādā organismā, savienībā, kā arī tā var būt saimnieciskās dzīves internacionalizācijas forma.
Vārdu sakot, integrācija nozīmē to pašu, ko globalizācija. Tā ir visaptveroša, varena un satraucoša. Es pat gribētu teikt – biedējoša, jo nerespektē neko un nevienu. Tas nozīmē, ka katoļiem jādraudzējas ar musulmaņiem un tiem savukārt ar ateistiem. Dominē visaptverošās brālības ideja. Heteroseksuāļi un homoseksuāļi arī tuvinās. Kas tur var sanākt? Pamēģiniet tuvināt roku sakarsušam plīts riņķim! Taču ir stingri pateikts, ka visi visiem un katram tuvinās.
Re, lasu, ka nupat riteņbraucēju sacensībās ar pasažieru vilcienu ātrāki ir izrādījušies pedāļu minēji. Mana emancipētā sieva ir tāda pati kā tie riteņbraucēji – ne par ko negribēs atpalikt no sava dzīves vilciena – no manis, laulātā drauga. Pārsteigt un apsteigt mani – tas ir viņas dzīves moto. Es savukārt, pa miestu uz sava feļļuka braukdams, novēroju vēl kādu šokējošas integrācijas piemēru. Ģimenes māju mikrorajonā man biksēs krita ne tikai suņi, bet pat kaķi.
Kas vispār notiek ar pasauli?! Es nesaprotu. Laikam esmu atpalicis. Veikalā joprojām mana roka stiepjas pēc Latvijā ražota piena, biezpiena, sviesta. Dodu priekšroku vietējam alum un šņabim. Ja pārpratuma pēc sieva man pie pašas vākto liepziedu tējas pieber niedru cukuru, es krūzes saturu bez žēlastības gāžu ārā. Negribu deģenerēties. Man, ziniet, tuvāks ir tas, kas pašam savs. Man sveša nevajag.
