Daina Beļava no Jaunannas: Īpaši man ar to visu gan nav nācies saskarties, taču esmu ievērojusi, ka tā attieksme laika gaitā ir kļuvusi pozitīvāka un labvēlīgāka. Iespējams, ka liela nozīme ir tam, ka par šo tēmu daudz un plaši ir runāts masu mēdijos.
Daina Beļava no Jaunannas:
Īpaši man ar to visu gan nav nācies saskarties, taču esmu ievērojusi, ka tā attieksme laika gaitā ir kļuvusi pozitīvāka un labvēlīgāka. Iespējams, ka liela nozīme ir tam, ka par šo tēmu daudz un plaši ir runāts masu mēdijos, kas cilvēkiem licis saprast – bērns invalīds nav kaut kas ārkārtējs, bet gan dzīves īstenība. Protams, šie bērni tiek ievēroti, jo cilvēkiem pastāv tieksme pamanīt atšķirīgo, taču tā, ka pēc tam sačukstētos aiz muguras vai pat rādītu ar pirkstu uz viņiem, vairs nenotiek. Domās gan tiek justs līdzi, bet īpaša reakcija, kas paustu konkrētu attieksmi neatkarīgi no tā, vai šī attieksme būtu pozitīva vai negatīva, vairs netiek izrādīta.
– Māra Podkalne no Alūksnes:
Attieksme ir ļoti dažāda – gan pozitīva, gan negatīva. Neminot konkrētus piemērus, varu teikt, ka ir bezgala daudz jauku cilvēku, kas spēj šos bērnus pieņemt un izrādīt cieņu pret viņiem, par ko ir liels prieks. Lai gan tas izpaužas tīri sadzīviskās situācijās un nelielā komunikācijā, varbūt ne tik daudz pašiem bērniem, cik viņu māmiņām tas nozīmē ļoti daudz – sajust, ka šo bērnu pieņem kā daļu no sabiedrības. Protams, ir arī tādi cilvēki, kas baidās pat pieskarties bērnam ar īpašām vajadzībām, nemaz nerunājot par komunikāciju. Dažreiz pat liekas, ka šie cilvēki nav nemaz spējīgi nolaisties no saviem augstumiem un šādā bērnā nesaskata pilnīgi neko. Es gan domāju, ka to attieksmi ir iespējams mainīt, ja vien paši cilvēki to gribētu, jo tieši caur komunikāciju visvieglāk var saprast, kādi ir šie bērni un kas viņos ir tik īpašs.
– Dzintra Andrejeva no Alūksnes:
Tā ir dažāda. Tikpat dažāda, cik dažāda ir viņu invaliditāte, no kuras lielā mērā atkarīga arī sabiedrības paustā attieksme. Lai gan tagad attieksme ir kļuvusi daudz pozitīvāka un iecietīgāka, ņemot vērā gan dažādas reklāmas, gan informāciju, kas parādās masu mēdijos. Ja agrāk šādus bērnus uz ielas varēja sastapt visai reti, tad tagad cilvēki sāk apzināties, ka viņi ir daļa no sabiedrības. Katrā ziņā domāju, ka ar bērniem invalīdiem pamazām sāk rēķināties un tā attieksme sāk mainīties, taču tāpat cilvēkos rodas līdzjūtība, viņus redzot, un dažkārt tiek ieturēta distance, lai tikai ar viņiem nebūtu jāsaskaras.
Ilze Bogdanova
