Mālupiete Rasma Augstkalniete ar mazo dēliņu Lauri sagaida pagalmā. Trīs dēli jau lieli, tāpēc viņa vēlējusies meitiņu, bet laikam nebija lemts. Vairāk stārķi negaidīšot, pietikšot ar četriem dēliem.
Mālupiete Rasma Augstkalniete ar mazo dēliņu Lauri sagaida pagalmā. Trīs dēli jau lieli, tāpēc viņa vēlējusies meitiņu, bet laikam nebija lemts. Vairāk stārķi negaidīšot, pietikšot ar četriem dēliem.
“Pati esmu no septiņu bērnu ģimenes, tāpēc esmu pieradusi kuplā saimē. Tagad ir liela radu saime, bet mūsu ģimene ir vienīgā, kurā ir tikai dēli. Brāļu un māsu ģimenēs ir meitas. Dēli ir apmierināti, jo viņi gribēja mazo brālīti. Būšot interesantāk futbolu spēlēt. Iespējams, ka apnika pieskatīt māsas meitu. Viņa ir vienīgais bērns ģimenē, tāpēc bija nedaudz cimperlīga,” stāsta R.Augstkalniete.
Mātes piens ir vislabākais
Pagājuši divpadsmit gadi, bet Rasmai liekas, ka ar Lauri viss atkal jāsāk no jauna. Mazulis neņem mutē ne knupīti, ne arī pudelīti ar gumijas pupiņu. Kad zobiņi nāk, tad košļā, bet citādi mazulis saprot – nekas nav labāks par mātes pupu. Lauris piedzima vairāk nekā četrus kilogramus smags, tāpēc mammu pamatīgi izmocīja. Tomēr 22.novemrba naktī puika bija klāt, un uzreiz bija jābaro.
“Tagad ir labāk, ka mazulis ir turpat blakus. Agrāk atnesa tikai barošanas reizēs,” salīdzina sieviete. Nu jau dažu nakti noguļ, ka pat nepamostas. Līdz sešu mēnešu vecumam Laurim pietiek ar mātes pienu un nevajag pat tējas. “Pups ir, jāmaina tikai pamperi. Ar pirmo bērnu rokas bija jēlas ne tikai man, bet arī vīram, mazgājot autiņus,” secina R.Augstkalniete. Fotoattēlos redzams, kā aug mazais vīriņš un lielie dēli.
Izvēlas audzināt dēlus
Ar lielākajiem māte bija kopā līdz skolas gaitu sākšanai. Arī šoreiz viņa vismaz pusotru gadu paliks mājās ar mazo Lauri. Kā būs pēc tam, skatīsies, jo darbavietu pasta nodaļā negribas zaudēt. Diendienā ar velosipēdu vadāja pastu, tāpēc tagad rūpes par mazo dēliņu liekas kā atpūta. Tiesa, bija pierasts būt sabiedrībā. Daudzi aicina ātrāk atgriezties darbā, pat piedāvā auklēt Lauri.
Tomēr piecus mēnešus vecais mazulis gan nebūtu apmierināts, jo viņam mātes piens ir vienīgā barība. “Abi no rīta aizvedam tēti uz darbu un vakarā braucam pakaļ uz Liepnu. Viņš strādā celtniecībā, tāpēc darbs bieži ir citur. Tiesa, pēcpusdienā, kad lielie brāļi pārnāk no skolas, varu Lauri atstāt viņiem,” skaidro Rasma.
Ies tēva pēdās – būs celtnieki
Viņa ir priecīga par dēliem, kad vēro dažas meitu mātes sarežģījumus audzināšanā. Līdz šim pieci ģimenes vīrieši viņai nav sagādājuši nekādas problēmas. Puikas iztīra māju, sanes malku un ūdeni, pagatavo maltīti, visu izdara, kad vajadzīgs. Kad dēliem gribas, tad māte atļauj izskrieties. “Visi kopā esam no rīta un vakarā pie galda, tāpēc pirmo remontējām virtuvi. Tagad te visiem ir vieta. Pamazām apgūsim arī otro stāvu, tad dēliem būs sava istaba,” uzsver R.Augstkalniete
Lielie brāļi visi būšot celtnieki kā tētis, tāpēc sapņi viņiem ir grandiozi. Šovasar jau piecpadsmit gadus vecais Normunds strādās kopā ar tēvu. Protams, laukos darba nekad netrūkst, bet tagad varēs izmēģināt spēkus celtnieka profesijā.
Ir dažādi, bet turas kopā
Dāvis ir Dvīnis, tāpēc viņš esot kā divdabis. Turpat smaida, turpat ir apvainojies un dusmīgs. Toties mācībās viņam veicas vislabāk, grūtības nesagādā neviens priekšmets. Var kaut visu dienu strādāt pie datora, zīmēt un kombinēt krāsu salikumus. “Nemaz nejutu, kad viņš mācījās 1.klasē. Citiem vajadzēja klāt sēdēt, kamēr stundas sagatavoja,” atceras Rasma. Toties Ivo nav divas reizes jāsaka – aizskrien un izdara.
Visiem dēliem patīk braukt ar velosipēdu, kā arī pa lauku izmēģina veco “žigulīti”. Dejot var pierunāt tikai Ivo, bet visi labprāt fotografē. Zēni mācās 8., 7. un 5.klasē, tātad viņi ir apmēram viena vecuma, tāpēc labi saprotas.
Iztiek bez piemājas saimniecības
Lai gan jau septiņus gadus ģimene dzīvo Rasmas vecmāmiņas mājā Mālupē, pamazām vien sieviete ir atteikusies no daudzām saimnieciskām rūpēm. Sakņu dārzā audzē tikai nepieciešamāko. Kartupeļus var dabūt, ja rudenī iet talkās, var arī nopirkt. Nav arī mājlopu. Bērni pienu nedzer, tāpēc govi netur. Ivaram vasarā ir karstākais darba laiks celtniecībā, bet Rasmai ar dēliem ir grūti sagādāt sienu. Bija siltumnīca, tagad tā ir veca, tāpēc jāceļ jauna. Visam nepietiek līdzekļu.
“Kāpēc vajadzētu strādāt pāri spēkiem? Vīrs nopelna pietiekami, tāpēc varam nopirkt pienu, kad gribas. Vistas bija. Pa kādai aiznesa lapsa un vanags, tāpēc tagad vairs nav. Lai gan tortēm vajadzīgas mājas olas, izrēķināju, ka nav izdevīgi barot dējējas, ja nav savu graudu,” skaidro Rasma. Ir divi mazi klēpja sunīši – pekinieši un liels mājas sargs pagalmā.
Svētkos cep gardas tortes
Izrādās, ka Rasma ir teicama toršu cepēja. Martā viņai svinēja jubileju, sanāca radi un draugi. Pēc ilgāka laika varēja baudīt gardo cepumu, par kuru apjautājās jau pirms svinībām. “Senāk cepu vairāk. Kad kaut kur braucām ciemos, vienmēr bija jāņem līdzi torte. Tagad esmu palaidusies slinkumā. Torti cepu tikai ģimenes svinībām,” atzīst R.Augstkalniete. Šo prasmi viņa apguvusi pati. Sākumā neizdevās, līdz tante izstāstīja, kā viņa gatavo torti. Pamēģināja un izdevās. Tagad Rasma stāsta kolēģēm, bet – nekā. Viņas domā, ka cepēja kādu noslēpumu noklusē. Starp biskvīta kārtām liek putukrējumu un dažādus augļus. Sevišķi iecienīti ir kivi.
Svētku reizēs salātiem sastāvdaļas sagriež dēli un vīrs, tāpēc Rasmai atliek tikai sajaukt. Maijā dzimšanas diena būs Dāvim. Jūnijā būs radubērniem izlaidumi skolā, tad arī būs jācep tortes. Rasmai dzimšanas dienā uzdāvināja virtuves kombainu ar mājienu, ka virtuvē darba netrūks.
Varētu svinēt iepazīšanās jubileju
Rasma ar Ivaru draudzējusies jau vidusskolā, tāpēc šogad varētu svinēt 20 gadu jubileju kopš iepazīšanās. Vīrs smejoties, ka esot sev sievu izaudzinājis, jo pēc vidusskolas beigšanas abi uzreiz apprecējās. “Visādi ir gājis, bet ar gadiem viens otram pieslīpējas kā oļi jūrmalā. Ne vienmēr viss, kas ir uz mēles, ir jāsaka skaļi. Galvenais ir uzticēties un palīdzēt viens otram,” dzīves gudrību atklāj sieviete.
Viņa uzsver, ka nekad nav lūguši palīdzību citiem auklēt bērnus. Vienmēr abi ar vīru tikuši galā. Kamēr Rasma slimnīcā gaidīja mazuli, Ivars lielāko ņēma līdzi uz darbu. Radu ir daudz, bet var iztikt bez viņu palīdzības. Rasmas vecāki dzīvo Mālupē, bet viņiem ir septiņi mazbērni. Vai visus var izauklēt?
Klausoties Rasmas teiktajā atcerējos kādu pasaku. Ērglim vajadzēja pārnest mazos ērglēnus pāri upei. Lidojot virs upes ar pirmo mazuli, ērglis jautāja: “Vai tu nesīsi mani, kad es būšu vecs?”. “Jā, es to darīšu,” bez šaubīšanās atbildēja ērglēns. Ērglis viņu iemeta upē. Līdzīgi notika ar otru mazuli. Tikai trešais ērglēns uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši. “Es to nevarēšu, jo man būs jānes savi bērni,” teica putnēns, un ērglis viņu pārnesa otrā krastā. Tāds ir dabas un dzīvības likums.
Lai gan mēs savus vecākus neaizmirstam, katrā ģimenē pienāk brīdis, kad bērni izlido no ligzdas un sāk savu pastāvīgu dzīvi. Nekas cits vecākiem neatliek kā saprast, ka bērni viņiem ir doti uz laiku, kamēr tiem izaugs spārni.
