Edīte atnāca uz darbu saposusies – jauna, tikko veidota frizūra, rūpīgi uzlikta kosmētika un nesen iegādāts apģērbs.
Edīte atnāca uz darbu saposusies – jauna, tikko veidota frizūra, rūpīgi uzlikta kosmētika un nesen iegādāts apģērbs. Jaunais kostīms derēja kā uzliets. Jā, Edīte patiešām izskatījās žilbinoši. Viņa zināja, ka ārējam izskatam ir liela nozīme, jo vairāk – uzsākot jaunas darba gaitas.
Sieviete jaunos kolēģus pēcpusdienā aicināja uz tasi kafijas un gabalu pašceptas kūkas. Darbadiena bija visai steidzīga, tādēļ nobaudīt Edītes našķus ieradās tikai daži un tie paši aizbildinājās ar aizņemtību. “Nu, nekas,” apņēmīgi sevi mierināja Edīte, “es nepadošos, iedraudzēšos ar visiem, un viņi vēl redzēs, cik forša es esmu!”
Viņa patiešām ļoti gribēja patikt un katram (pavisam birojā strādāja astoņi cilvēki). Edītei likās ļoti svarīgi apliecināt savu nozīmīgumu, panākt, lai kolēģi viņu ciena un rēķinās ar viņas viedokli – viņa taču bija pārcelta no centrālā biroja! Edīte pieturējās pie sava plāna – iekarot savu vietu kolektīvā. Sieviete atrada mirkli pieiet pie katra jaunā kolēģa un detalizēti izstāstīt savu biogrāfiju, īpaši uzsverot, viņasprāt, nozīmīgākos posmus – pazīšanos ar sabiedrībā ievērojamām personām, pavadītos studiju gadus vienā kursā ar kādiem politisko partiju līderiem, kā arī savu pieredzi vadošā amatā. Edīte vairākus mēnešus, neatlaidīgi pieturoties pie savas izstrādātās programmas, “dibināja kontaktus”. Taču kaut kas negāja, kā iecerēts, un viņa nekādi nevarēja saprast – kādēļ kolēģi, viņai ienākot, it kā pārtrauc sarunu? Kādēļ tad, kad viņa izteica piedāvājumu – aiziet kopā pusdienās – visi pēkšņi izrādījās ļoti nevaļīgi? Kādēļ jaunie darbabiedri veltīja greizus skatienus (vismaz viņai tā šķita) un divdomīgus komentārus gandrīz par visiem Edītes izteikumiem?
